Vestenes Lotuspuķe I.daļa
Esot valodu studijās, profesors Vecgrāvis ļoti atzinīgi izteicās par J.Poruka daiļradi.
Tāpēc arī lasu Žoludes grāmatu par Poruku.
...
Sirreāli, ka 19.gs tāds mecenātisms bija. Ka 22-gadīgiem latviešu zēniem vācu kungi izmaksāja studijas Drēzdenē. Turklāt vēl dienas nauda. Tas viss tiešām kā pasaka.
Man pašam tāda bija Liepāja, kur atgriezos pēc pusaudžu gadiem Rīgā.
Taču skumdina šis motīvs Brīvvalsts Latvijas rakstnieku daiļradē – Vāczeme, lolotā un spožā, tās splīns, nakts lokāli un saloni.
Pamata doma vienmēr viena un tā pati – skaistie, bālie zēni, no Latvijas tiek maitāti apšaubāmu vācu zeļļu un freileņu rokās. Poruks esot pavests uz meitošanos, plītēšanu, papirosiem un lekciju bastošanu. Poruks meklē sevi, taču uzskata sevi par netalantīgu.
Man bija otrādi. Pēc eksāmenu rezultātiem biju pirmais kursā. Taču ātri sapratu, ka angļu un latviešu skolotāja programma dalās – vienām vairāk padevās baltu filoloģijas priekšmeti, citām angļu filoloģijas priekšmeti. Tāpēc apzinājos, ka izkonkurēt latviešu valodas skolotāju meitas diez vai varēšu tālākos semestros. Par to gan daudz nebēdāju, kaut sava nauda studējot bija psiholoģiski liels atbalsts.
Man šķiet, Poruka lielā atšķirība bija tajā, ka viņš iestājās kursā, kurā bija pietiekami daudz zēnu.
Tie tad arī viņu iepazīstināja ar studentu dzīvi. Manā kursā bija tikai meitenes. Man bija iespēja iet uz studentu padomi prasīt pēc iespējas iet uz kopīgiem pasākumiem, bet biju kautrīgs. Turklāt cerēju vairāk uz docētāju atsaucību. Biju nolēmis izlasīt kaudzi grāmatu šo piecu studiju gadu laikā.
Tālāk – vienīgais naktslokāls Liepājā ar slavu, klubs Pablo, man šķita seksistisks ar to, ka meitenēm ieeja bija par brīvu. Tāpēc no tā izvairījos. Tiku, laikam, uzskatīts par biezo, jo man bija savs īrēts dzīvoklis, kamēr kursabiedrenes dzīvoja kojās. Taču dzīvoklī bija ļoti auksti, gulēju mētelī zem dūnu segas.
Beigās jau arī es nonācu līdz sociālai dzīvei – galda spēlēm, filmu vakaram, pļāpāšanai. Taču tas šķita atrauti. Es satusēju ar jauniešiem no citām studiju programmām. Tādu, kuri arī lasītu daudz grāmatu un atplestu muti klausītos literatūras teorijas lekcijas, manā redzeslokā toreiz nebija.
Žolude raksta, ka Poruks apskaudis savus kursabiedrus, kuri jau studiju gados spēlējuši pianīnu salonos, lai piepelnītos. Studiju sākumā Liepājā atrast darbu skolā diez vai bija reāli. Kaut Rīgā daudzas meitenes jau otrajā kursā strādāja skolās uz ceturtdaļ/pusslodzi.
Konotācija gan droši vien ir cita. Ja Tavs kursabiedrs spēlē koncertu salonā, tad cilvēki nāk, nes ziedus, applaudē. Ja kursabiedrene māca 22 gadu vecumā jau skolā, tad kas par to? Kurš nes ziedus? Ja nu vienīgi izlaidumā...
Poruks it kā neesot pārāk skumis pēc mājām, bet tomēr ir skumis. Kā gan citādi. Man gan Liepāja bija mājas, kaut mājas no cita laikmeta. Es Liepājā jutos gaidīts 90tajos, kad tur svinēju jauno gadu.
Vēlāk radinieki bija devušies prom, bija palikušas tikai atmiņas. Par ķilavu bundžām. Par reņģēm ar kartupeļiem un biezpienu. Par dzimtas mājām, kuras tika pārdotas.
Poruks raksta par ēdienu daudz. Pieņemu, ka 1893.gadā augstskolās nebija ēdnīcu ar lētu un pieņemamas kvalitātes ēdienu.
Taču man bija likums, ka es ēdu ārpus mājas un ēdnīcas tikai tad, kad dabūju atzīmes 9 un 10. Tad sev uzsaucu kādu picu vai zupu. Citādi – mājās uz plītiņas rīsi/griķi/putraimi kopā ar tēju par trim santīmiem maisiņā.
Tieši to karsto tējas krūzi es atceros. Pulksten 7.00, mans tramvajs ir 7.30, es uzlieku vārīties ūdeni un graužu vakardienas rīsus, pasildu tos. Klāt pašgatavota mērce, kura bija knapi ēdama.
Tajā laikā ēst nemācēju gatavot. Sapratu, ka jāiemācās, ja gribu būt pašpietiekams.
Grāmatā Žolude raksta, ka Poruks jau studiju pirmajā gadā sapratis, ka vijolnieks no viņa nesanāks, ka viņam labāk patīk mūzikas vēsture, mākslas vēsture un literatūra.
Man arī dažbrīd tā šķita, ka pedagoģija, kad to sarindo kā ieteikumus grāmatā, zaudē to dvēseli, kas ir prieks bērna acīs pēc jaunas mācību vielas apjēgšanās. Aizrāvos ar ētiku, estētiku, mācījos filozofiju, jo gribēju kādam profesoram iespītēt, ka varu dabūt 10 pie viņa. Tādi sirmi, knīpstangas profesori gan laikam ir bijuši visos laikos.
Lai Tev skaista dzīve laimībā, filozofijas profesor, Graumani!
Pagaidām grāmata man rādās skumja. Poruks pabeidz pirmo kursu, bet ar lielu kursabiedru palīdzību. Viņam pietrūkst gribasspēka beigt plītēt un pīpot.
Ceru, ka tālāk būs kas priecīgs arī.
Manās studijās prieks, lielum lielais, bija tad, kad profesore ieteica man personīgi kādu grāmatu izlasīt, lai papildinātos. Tās bija pedagoģijas psiholoģijas grāmatas, cik atceros. Dažas varēja būt arī literatūras teorijas grāmatas.
Grāmatas un pludmale. Pirmais studiju gads pagāja tur.