“Annas pieaugšanas stāsts”
Anna. 21 gads
Dzīvo pie vīra, dzelzceļnieka.
Sapņo sapni par baltu istabu, kurai aizslēgtas durvis.
Zilas debesis aiz loga.
Vienmēr balti palagi. 1980-tie gadi.

Aiz istabas loga ir piektais stāvs. Pēc tam balkons. Pēc tam baseins.

***

Sapņi sākās pēc tam, kad viņa bija vairākus mēnešus nodzīvojusi pie vīra.
Daudzi cilvēki domāja, ka viņai viss ir labi. Viņa ir pabeigusi vidusskolu, atradusi darbu un vīru, viņa ir smaidīga un atvērta, jaunajā dzīvesvietā ātri atradīs draudzenes.

Patiesība dzīvē mēdz atšķirties, un šis nebija izņēmums. Ir tik daudz lietu, par kurām ārpus ģimenes nerunā. Viņas tētis bija ļoti priekšlaicīgi atstājis šo Sauli. Mamma bija atradusi citu vīru. Viņa šim citam vīrietim nepatika, jo atņēma mammas uzmanību. Vai tomēr tur bija vēl papildus emocijas?

Tāpēc viņa pieņēma bildinājumu no cilvēka, kurš bija vairāk kā noslēpumains paziņa. Viņa cerēja, apmaiņā pret saimniekošanu, tikt prom no mājām, kur vairs nebija gribēta. Kur viņai bija iet? Vai tad var iebilst mammai, ka viņai ir grūti ar jauno patēvu? Vai var teikt, vai ir jēga teikt, ja viņai jau tāpat ir 21 gads, un viņa labprāt dotos prom.

Problēma gan bija tajā, ka viņa gribēja doties prom studēt augstskolā, bet tam ģimenei nebija naudas. Mammas jaunais draugs pat savos murgos netaisījās dot naudu pameitas izglītībai. Tas viss tika pateikts netieši.

Tā nu Anna apprecējās ar cilvēku, ko nepazina, nemīlēja, bet cerēja, ka viņš vismaz viņu terorizēs mazāk par mammas jauno draugu. Savā ziņā tā bija bēgšana. Anna nebija radusi kādam runāt pretī. Vai vispār runāt ar kādu no spēka pozīcijām. Viņa darīja to, ko lika, un kas bija pareizi.

Viņa pārcēlās no vienas mazpilsētas uz otru. Viņas vīrs, mazliet vecāks par viņu, strādāja cienījamu darbu. Viņa atrada vietu pārtikas veikalā, kur pietika ar minimālām prasmēm. Viņa gāja pēc darba uz bibliotēku klausīties klasisko mūziku. Viņa gribēja iemācīties pati spēlēt arfu vai flautu, taču domāja, ka ir tam par vecu, un instrumenti ir dārgi.

Sadzīve mājās sākumā bija ārkārtīgi pieklājīga. Taču, redzot, ka viņa nejautā vīram, kur viņš iet pēc darba, nejautā, ar ko sarunājas par politiku svētdienās parkā, vīrs nosprieda, ka, ja viņai ir vienalga par šīm lietām, tad droši vien viņai ir vienalga par visu. Vīram patika būt uzmanības centrā. Tāpēc viņš uzskatīja to par milzīgu nepieklājību, kad Anna ar viņu pārsvarā sāka sarunas tikai pēc viņa iniciatīvas. Viņš bija cerējis, ka Annai interesēs viss par viņu, jo viņš ir lielisks cilvēks.

Annai, savukārt, nepatika uzbāzties ar jautājumiem. Viņa nespēja sev melot, ka viņai šis cilvēks patīk vai pat, ka viņa viņu mīlētu. Viņa bija piekritusi precēties, jo uzskatīja, ka būt par saimnieci kāda mājās, būt par sarunu biedru, ir loma, ko ir uzņemties relatīvi viegli. Viņa gribēja dot mājienus, ka viņš var tikties ar citām sievietēm, bet tā, lai par viņu ģimeni nerunā sliktu. Ja tiekas, tad tikai slepus. Viņa to centās pateikt dažādos veidos, bet nekad tieši.

Viņš, lai arī saprata, ka ir iegādājies un sarunājis caur šīm laulībām sievu, kura ir vairāk kā pieklājīga, labi izglītota saimniece un palīdze, tomēr nespēja paciest to, cik daudz brīvības Anna gribēja sev. Un to, cik uzkrītoši maz viņa interesējās par lietām, kurās viņš jutās daudz pārāks par citiem vīriešiem. Viņam bija kontakti varas struktūrās. Viņš varēja dabūt labāku pārtiku no tuvajām ārzemēm. Varēja dabūt darba rīkus pēc kataloga valūtā. Viņu sveicināja uz ielas dažādi cilvēki, jo gribēja ar viņu uzturēt labu kontaktu, ja nu viņa palīdzība vai starpniecība noderētu.

Anna nesaprata to visu. Viņa pavadīja deviņas stundas veikalā. Pēc tam devās garās pastaigās gar upi. Nenāca mājās līdz saulrietam. Dažreiz aizkavējās bibliotēkā pie plašu atskaņotāja un lielajām austiņām. Citu reizi viņa bija pļavā un gleznoja govis. Viņa gleznoja izdomātas govis, kuras bija tik vērtīgas, ka to piens bija ar papildus kalcija saturu, un tāpēc tās vecumā nenokāva, bet atļāva tām nomirt dabīgā nāvē. Anna iztēlojās sevi kādā citā dzīvē, kur viņu, tāpat kā govis, nekritizē, emocionāli nenokauj, ka viņai būtu kāds talants, kura dēļ pret viņu izturētos ar mazliet vairāk cieņas. Ka viņa justos vērtīga kāda acīs.

Mājās vīrs pēc vairākiem mēnešiem, nedabūjis no Annas nekādu apbrīnu par savu lielisko personu, sāka taisīt scēnas. Pavisam maziņas sākumā. Viņš sāka kontrolēt Annu, jautājot, kurp viņa iet, ko klausās, ko skatās. Anna atbildēja ļoti negribīgi, jo tā bija viņas pasaule, kur viņa varēja būt pati. Darbs bija maska, laulības dzīve bija maska, bet mūzika bija īsta. Gleznas arī, tikai tās bija viņas nemākulīgajām iesācējas rokām uztrieptas.

Pēc tam vīrs sāka piekasīties par vismazāko puteklīti. Par sāls šķipsnu, kuras bijis par maz zupā. Par to, ka viņa staigā savās skolnieces drēbes, kaut viņai ir jau 22, un derētu taču nopirkt jaunu blūzi, nauda ir.

Anna to sākumā piecieta, tāpat kā bija cietusi daudz ko. Pār viņu bija bradāts daudz, un viņa nebūt nesaprata, kāpēc. Viņa tiešām centās, lai visiem būtu labi. Darbā viņu slavēja par punktualitāti, par sirsnīgu smaidu un prasmi pārpratumus ar pircējiem atrisināt caur jokiem. Tik jauniņas pārdevējas bija prieks visiem.

Annai bieži gribējās vīram samelot. Teikt, ka vienkārši mājās klausās radio aparātu. Ka nestaigā apkārt. Mazpilsētā sliktas runas vēl nebija sākušas klīst par to, ka viņa pārāk bieži pastaigās dodas viena. Ka tas liecina par ģimenes krīzi. Bija pagājuši tikai daži mēneši. Turklāt viņa izskatījās tik jauna, ka drīzāk viņai kāds milicis pārmestu to, ka nav droši doties launaglaikā vienai cauri visiem tuvīniem mežiem.

Pagāja vēl dažas nedēļas. Viņa darbā noģība, to pat nepamanot un laikus nejūtot, ka zaudē spēkus. Uz līdzenas vietas. Ģimenes ārsts, nesaprotot, kas ar kundzi atgadījies, iedeva nosūtījumu uz sanatoriju.
Sanatorijā, divu mēnešu laikā, Anna strauji mainījās. Viņai vairs nebija nevienam jānoklusē, jārunā puspatiesības, jāmelo, ka darbs piena produktu veikalā viņai patīk, kaut viņa patiesībā gribētu studēt mūzikas vēsturi.

Sanatorijā viņai sāka rādīties viens un tas pats sapnis. Jau trešajā dienā, kad viņa bija savā istabiņā iekārtojusies, šis sapnis sāka viņu žņaugt. Sapnī viņa bija tajā pašā sanatorijas istabā, tikai sienas un griesti bija balti. Grīda bija melna.
Aiz loga bija zilas debesis un sanatorijas parks. Taču viņas istabiņas durvis bija ciet. Sapnī viņa bija ieslēgta savā desmit kvadrātmetru istabiņā ar mini tualetes un dušas telpu. Viņas istaba bija piektajā stāvā.

Annu žņaudza tas, ka, sākot ar trešo dienu sanatorijā, bija tikai šis viens sapnis. Tajā viņa attapās un centās katru reizi tikt ārā no savas istabas, lai dotos uz upi peldēties. Taču istabas durvis bija aizslēgtas. Atslēgas viņai sapnī vairs nebija. Un sapnī nebija neviena cita cilvēka, kam palūgt palīdzību. Turklāt melnā grīda bija tik nedabiska un atbaidoša. Tā vizēja glancētā melnumā kā fotofilma, kā melns flomāsters, kā pekles disko bumba. Anna negāja uz dejām, viņai patika gaiši zaļš un piesātināti zils.

Anna parasti pamodās 7.45 uz brokastīm sanatorijā pulksten 8.15. Pamodās nosvīdusi aukstos sviedros vai vienkārši nogurusi. Pamodās ar galvas sāpēm. Pamodās cerot, ka nekad, nekad nebūs jāiet gulēt, kaut bija skaidrs, ka pulksten 22.00 visur sanatorijā sāksies nakts miera režīms.

Sapnī mainījās dažas lietas, bet lielākā daļa palika tās pašas. Melnā grīda, zilās debesis. Durvis vienmēr bija ciet. Taču dažreiz skapī kaut kas bija. Kaut kas vairāk par viņas drēbēm un kurpēm. Reiz viņa sapnī skapī atrada vēstuļpapīru.
Aizvien esot sapnī, no rokassomas izņemot pildspalvu, viņa uzrakstīja uz papīra vairākus jautājumus: “Kas es esmu?” “Ko nozīmē šis sapnis?” “Kāpēc ir ciet durvis?” “Ko nozīmē melnā grīda?”

Nākamajās dienās viņa turpināja rakstīt jautājumus un atbildes pati sev. Kaut kā taču sevi naktī, sapņa laikā, bija jāizklaidē. Sapnī istabā bija tikai papīrs, drēbes, dažreiz vaļā bija durvis uz dušas telpu. Viņa sapnī centās ieiet dušā, bet krānā nebija ūdens.

Laiks sanatorijā bija aiztecējis pāri pusei. Bija pagājušas jau desmit dienas. Anna pastāstīja ārstam par saviem sapņiem. Ārsts viņu nosūtīja uz dažādām analīzēm, bet rādītāji bija normas robežās. Palika nervi. Taču ārsts teica, ka tur drīzāk jāatrod viņai kāda laba draudzene, kurai pateikt visu, kā ir. Viņš, ārsts, tādus smalkumus, kā jaunu sievu sirdēsti, nesaprotot tik labi, lai dotu padomu.

Taču Annai šī izlikšanās mazpilsētas sieviešu sabiedrībā bija apnikusi. Viņa nebija sanatorijā iepazinusies ar kādu citu sirdzēju. Viņai gribējās pabūt ar sevi. Patieso sevi. Tāpēc ar ko runāt nebija. It kā dzimtajā pilsētā bija māte, taču… Viņa Annai šķita daudz par svešu kam tādam. Kāpēc lai sūdzētos par to, ko nevar izskaidrot vārdiem? Viņa, varbūt, prastu uzzīmēt šo murgu, kurš atkārtojās jau nedēļu, bet ko tas dotu citiem?

Annai tik ļoti nepatika, ka viņa netiek ar sevi galā. Ka viņas dēļ ārsts nezina, ko iesākt. Un arī sanatorijas ārsts atrunājas, ka tās tādas lietas, ko ar tabletēm var apārstēt, bet ne izārstēt.

Nākamajā sapnī Anna centās izlēkt pa logu. Taču logam priekšā bija smalkas restes. Viņai bija dusmas uz sevi. Cik liels apgrūtinājums citiem viņa ir kļuvusi. Viņa ir lieka mājās, lieka vīram, lieka pati sev. Viņu turējās pie domas, ka, atgriezusies mājās, varēs doties uz bibliotēku klausīties skaistas melodijas. Un tās viņu tik ļoti aizkustinās, ka viņa aizmirsīs visu.

Pēc tam Anna, dienas laikā noskrējusies, nopeldējusi lielu attālumu, un apsvērusi to, cik ir bezspēcīga sava prāta priekšā, likās gulēt ar attieksmi, ka vispār jau var nedarīt neko. Pārstāt uztraukties, ko citi padomās. Pārstāt cerēt, ka viņas dzīvē kas varētu mainīties. Pārstāt cerēt, ka viņa reiz tomēr studēs.

Sapnī šoreiz melnās grīdas vietā bija pelēcīgs klons. Durvis aizvien bija ciet. Taču restu logā priekšā vairs nebija. Viņa atvēra logu. Saprata, apdomāja, ka lēkt nav jēgas. Kas vispār ir ar jēgu? Šis muļķīgais sapnis, no kā viņa netiek ārā ir viņas prāta ņirgāšanās par viņu pašu. Cik ilgi vēl? Cik šis viss varēs viņas dzīvē turpināties? Anna sprieda, ka būtībā jau ļaunuma tā vistiešākajā formā viņas dzīvē bijis maz. Vai kāds viņu sitis, pazemojis, vai mērdējis badā? Viņa tikai nav jutusies mīlēta un pieņemta.

Vai tas ir par daudz prasīts, lai mamma prastu sadalīt uzmanību starp teju pieaugušo meitu un jauno draugu? Vai tas ir par daudz prasīts, lai viņas dzimtā būtu kaut viens pieaugušais, kurš aizdotu/iedotu dažus simtus rubļu, kamēr viņa atrod pusslodzes darbu lielpilsētā?

Vai viņas sapņi ir kā vērti, lai viņa cerētu uz atbalstu no tiem, kas skaitās viņas dzimta un asinsradinieki?

Tā Anna domāja, ka viss var vēl būt priekšā. Taču, vai viņa būvē sev iespējas, vai tās grauj? Viņa nemācēja risināt konfliktus, tāpēc vienmēr piekāpās. Ja mazpilsētā vajadzēja pārdevēju, viņa kļuva par pārdevēju. Ja vīram vajadzēja pazust nedēļu no mājām, jo atvaļinājums un “draugi sauc”, tad ko tur daudz prašņāt. Izejot pie šī cilvēka par vīru, lai sāktu jaunu dzīvi citā pilsētā, un būtu mazāk atkarīga no mātes un patēva, viņa pati sevi bija iegrūdusi jaunā teātrī, kurš, kā vīra uzvedība pēdējā laikā rādīja, liecināja, ka tuvojas kaut kas traģisks.

Kas ir traģiski? Kādam varētu šķist, ka Annas nonākšana sanatorijā “ar nerviem” jau bija traģiska. Vai jāsagaida, kad kāds mirst, un tikai tad to var saukt par traģēdiju?

Anna saprata, ka vispār jau vīrs bija turējis solījumus. Viņš gribēja palīdzi mājās, kamēr viņš strādā un sitās cauru dienu darbā un sabiedrībā. Viņa gribēja savu istabu, mazliet savas naudas, un to, ka viņai neuzbāžas. Nekādā veidā. Viņa pati bija piekritusi, un pat bijusi priecīga, ka šāds laulību piedāvājums viņus abus toreiz, pirms nepilna gada, apmierinājis. Būtībā, vismaz viņai tā šķita, citos laikos un citā sistēmā viņi abi būtu dzīvojuši savas lomas un savās pasaulēs, bet kopīga vēlme maskēties par sabiedrībā normāliem viņus iekārdināja precēties. Kaut laulības bija caur un caur divu laipnu paziņu solījums palīdzēt vienam otram ar ikdienas to problēmu daļu, ar kuru it kā galā tikt vienam visgrūtāk.
Anna aizvien redzēja sapnī to pašu istabu. Taču logs jau bija vaļā. Un grīda pelēka. Pa logu plūda pavasara gaiss. Durvis vēl bija ciet, taču Anna ticēja, ka sapnis varbūt pazudīs tāpat. Viņa pamodās šoreiz bez sviedriem.

Pamodās, izstaipījās un centās saprast, ko tālāk darīt. Kā lai pasaka visiem, ka viņa grib citādāk? Ka viņa vairs nepiekāpsies un neteiks visam jā? Kā pārstāt iet uz kompromisiem, bet gan uz mērķi? Kas tad, vai tad viņa pēc šīs nakts sapņa ieguvusi absolūto dzirdi un fenomenālu atmiņu, lai mūzikas vēstures programmā būtu izcilniece? Kā viņa pierādīs citiem, ka tiešām ir mainījusies, un nu viņā ir vērts ieguldīt? Jebko ieguldīt.

Viņa aizbrauca uz pilsētas centru ar autobusu un atkal nopirka krāsas. Viņa zīmēja ne vairs govis, ko citi pasaudzē, bet ko reālu. Viņa gleznoja, kā izskatīsies konservatorijā. Tur būs plašas auditorijas. Daudz instrumentu. Klavieres teju katrā otrajā telpā. Lieliska akustika. Tāfeles, pie kurām piespraust mūzikas ģēniju bildes. Un, noteikti, tur būs degsmes pilni pasniedzēji.

Pēc tam sapnis mainījās. Aiz loga parādījās balkons. Anna atdarīja durvis un apsēdās uz krēsla balkonā. Sapnim bija sava saprašana. Uzzinot, ka Anna ir atsacījusies no domas lēkt lejā, tas piešķīra viņai šo balkonu.

Esot balkonā Anna jau vēl vairāk sajuta, cik ļoti viņai pietrūkst to zilo debesu tur augšā. Dzīvē tās bija ar mākoņiem, lietu, sniegu, krusu, taču sapnī vienmēr zilas. Gaiši zilas un nomierinošas. Kā vecmāmiņas sastrādātās rokas, kuras noglāsta galvu pirms gulētiešanas.

Anna sprieda, ka zaudēt var tikai to, kas tāpat ir lieks. Absurda doma. Zaudēt darbu, zaudēt saikni ar vecākiem, zaudēt vīru, zaudēt jaunību. Un tomēr, ja viņa pārstāj spēlēt teātri, ja saprot, ka ir tā vērta, lai viņā kāds vēl ko ieguldītu pat viņas 22 gados, tad varbūt vēl ir kāds viens ceļš, kurā viņa izraujas no pašradītā cietuma. Par laimi, dzīvojamā platība pienācās visiem pēc likuma, un darbs, ja nu galīgi bija grūti pašai atrast, arī pienācās.

Pēdējā sanatorijas dienā sapnī durvis aizvien bija ciet. Taču aiz balkona lejā bija parādījies baseins, pilns ar ūdeni. No balkona līdz baseinam lejup bija tikai kādi septiņi metri. Baseins bija pilns ar dzidru ūdeni, un tā dibenā varēja redzēt, ka baseins pats ir vismaz četrus metrus dziļš.

Anna nedomāja par fiziku, nedomāja par to, kas būs pēc. Viņa sapnī pārģērbās peldkostīmā un ielēca baseinā.