Saulgriežu brīnums
Reiz laukos dzīvoja ļoti liela ģimene. Visi dzīvoja vienā mājā - ar sešām istabām pirmajā stāvā, un sešām otrajā. Otrajā stāvā dzīvoja jaunie - 30 gadnieki ar saviem bērniem. Pirmajā - viņu vecāki un vecvecāki.

Pie mājas bija klēts, darbnīca, saimniecības ēkas, kūts un bišu stropi.

No rīta visus modināja gailis kā tas aizvien ir bijis.

Protams, virs šī mazā zemes pleķīša bija jau satelīti, visā mājā bija pieejams bezvadu internets. Tā nu mājinieki sazinājās ar tuvākajiem kaimiņiem, kuru mājsaimniecība bija kilometra attālumā.

Galdā tika celti adventē tupeņi ar jēlu siļķi. Un klāt pievienoti pipari. Un tad vēl zirņi savārīti ar sīpoliem un lokiem. Šāda dzīvošana bija itin jauka tieši tāpēc, ka katru svētdienu visi varēja sapulcēties pie lielā galda pirmajā stāvā, kur bija vieta pat 12 cilvēkiem. Mazie soliņi un spilventiņi tika nolikti kaķiem un sunītim.



Savā ziņā lauksaimniecība bija tāda, ka varēja noturēties knapi virs ūdens. Taču mājinieki to uzskatīja par principa jautājumu - ja gribi sagaidīt 90 gadu jubileju, tad dzīvo pie meža, dzīvo veselīgi, norīvējies ar aukstu ūdeni, sporto, fiziski daudz strādā. Elementāras lietas, ja.

Tāpēc viņiem bija plāns, un citi radi to bija solījuši, ka tie, kas tomēr pilsētā strādā birojos, atlicinātu kādu naudiņu, lai lielā saime varētu pastāvēt laukos un turpinātu rāmo dzīvi, ja tāda situācija pienāktu.

Vispār jau viņi devās ik pa laikam ciemos arī pie citiem, devās uz kultūras namu dziedāt, devās uz amatnieku tirdziņu pārdot to, ko paši bija uzveidojuši. Koka karotes, metāla piespraudes, māla podi - klētī un saimniecības ēkā bija daudz izejmateriālu cauri laikiem sakrājušies, lai varētu uzmeistarot ko pārdodamu.


Šie ļaudis, kas principā bija izvēlējušies strādāt ar rokām un just ar sirdi, bija savā ziņā vienkārši savā sirsnīgumā. Tomēr viņi saprata, ka cilvēki mēdz būt ļauni un alkatīgi, tāpēc jāsargā sevis uzceltais un radītais.

Tāpēc viņiem ļoti patika kaut ko knibināt, ķimerēties ar rokām. Visādas izejvielas tapa par putnu būrīšiem, suņu būdām, par bišu stropiem, par stādiņu turētājiem siltumnīcā.


Visi jaunās paaudzes ļaudis šajā ģimenē bija beiguši Jelgavas Lauksaimniecības universitāti. Viņiem bija traktori, bija informācija par jaunajiem mēslojuma tipiem un citām niansēm.

Tāpēc viņi mērķtiecīgi izmantoja visas darba rokas, pat vismazāko strādāt gribētāju, lai ienākumi sanāktu visiem. Protams, nauda rotaļlietām viņiem gāja secen, jo rotaļlietas, galdus, krēslus, šūpuļus un taburetes viņi gatavoja paši.


***


Un tā tuvojās kārtējie Saulgrieži ar dziesmām, pārģērbšanos, ar uguns ritiem, kur bija lieliska iespēja jau atkal pateikties Mātei Zemei par auglīgo gadu, par ražu, par dzīvnieciņu veselību.

Mājās darbojās mēmais pasts - viņi ik pa laikam viens otram atstāja anonīmas zīmītes. Kaut nu rokraksts visiem bija zināms, tās teorētiski bija vismaz formāli anonīmas.

Un tā, septembrī pienāca zīmīte ar adresātu: "Visiem kam rokas un acis, kam uzpirkstenis patīk, kas grib ko skaistu radīt, uzdevums līdz 10. decembrim uzšūt un izgreznot 50x50 cm lupatiņu".

Katrs savā nostūrī vakara stundās ķērās pie darba. Iešuva zvēriņu siluetus, iešuva kociņus, saulīti, upes un ezerus.

Saulgriežiem tuvojoties, visas lupatiņas tika nodotas maģiskajā maisā. Maisā, kurā jāieliek kaut kas, lai notiktu pārmaiņas. Arī tāda ģimenes tradīcija bija. Parasti bērni tur lika zīmītes, kādas rotaļlietas jaunas grib. Citreiz kāds ielika, ka vajag jaunas vilnas zeķes.

Visas lupatiņas tika rūpīgi ieliktas tur, un atlika tikai gaidīt.

Svētku priekšvakarā 20. decembrī paveica pēdējos darbus veiklākās mājas šuvējas, un darbs bija gatavs.


Kas tas bija? Ko ar to darīja? Palika vien skaidrs, kad visi redzēja, ka katra ģimenes locekļa sirds siltums iešūts kopējā gaismas un mīlestības audumā.

Un tad to audumu visi cēla uz rokām un slavēja. Un viņi slavēja paši sevi. Un priecājās. Un tas bija lielākais - pateicība Dabai, taču pateicība arī sev.