Angels
Sarunā ar mammu par laulības dzīvi izkristalizējās viena svarīga ideja.

"Ja Tu izdari visu, kas Tavos spēkos, tad pēc tam palaid vaļā"


Taču tas perfekcionisma parazīts vai kas cits parasti teicis, ka vienmēr varēja vairāk.


Laba vīra piemērs vēl jāmeklē. Tādā nozīmē laba, ka spēja sadalīt uzmanību uz sevi, uz sievu, uz darbu. Es varbūt esmu pieķēries sievai pat par daudz. Prātā pēdējo dienu laikā skanēja "Resting here with me".

Taču vai es māku citādāk? Ticēt, ka viss nokārtosies tāpat - būs tīrs prāts, būs liela vēlme otram darīt labu, būs laime, būs kritika un komplimenti, un tas viss tā sāmērīgi? Vai es iemācīšos izturēties samērīgi? Ja runa ir par cilvēku, kurš esmu es pats?

Ignorējot savu veselību iebraucu invaliditātē. Pārlieku uztraucoties par savu veselību varu iebraukt pāpratumu čupā. Kur vidusceļš, kur ticība sev, ka ar visu tieku galā?