Summer moved on
Šajā vasarā daudz kas ir gribēts, daudzi izbraucieni pie jūras, pie ezeriem, upēm, uz ārzemēm divi kāzu ceļojumi, viss ir ticis cerēts, apviļāts, un...

dažreiz es attopos redzam mazu baltu trusīti, kurš sēž sarāvies savā iekšējā bezgalībā.


Var jau būt, ka, ja tik ļoti gribas citiem darīt labu, taču tie citi ir kur kurais, tad tomēr jādara labi sev.

Jāmācās mīlēt sevi jau atkal.

***

Tās sajūtas, ka, kad viss varētu būt tik labi, bailes no stagnācijas, no domas, ka būs laime, bet kā tad tā, tikai man laime? Ja es gribu dalīties ar prieku un laimi, taču citi cilvēki prasa naudu mana prieka vietā.

Varbūt citiem jāmācās paņemt prieku. Vai citi vispār spēj priecāties man līdzi? Jā, viņi būtu pārsteigti par 1000 eiro, taču vai viņi spēj novērtēt zināšanas, ko varu dot?

Šie divi cilvēki, un tad vēl citi cilvēki, kuri, lai arī kā liegtos, tomēr jūt daudz vairāk prieka par materiālām lietām - tas atsvešina.

Tas tik ļoti atsvešina, ka otrs jūt maz prieka par sevis attīstību, taču novērtē lielas atlaides. Atlaides kam tieši?

Smilšu pulkstenis tikšķ, ko mēs darām ar savu dzīvi?


Es aizvien brīnos, kāpēc cilvēki tik ļoti kautrējas priecāties. Jā, raudāt pat var publiski. Taču kur paliek prieks?