Viņš sēdēja salicis rokas sev klēpī un vērās sev priekšā uz jūru. Viss krasts bija ieskalots. Izrauti koki ar saknēm. Liels taifūns gājis pāri tai vietai, kur reiz bija pludmale.

Akmeņi izmētāti uz visām pusēm. Daudz mazu zivtiņu izsviestas krastā.

Ja kuģi ir salauzti, jābūvē lidmašīnas. Ja vētras plosa debesis, jākaļ pazemes tuneļi. Ja vulkāni aprok pazemi, mēs iespiežamies domās un virpuļviesulī dodamies cauri visam.

Esot orkāna centrā, pilnīgā mierā, paņemam līdzi vienu mutautiņu.

Mūzika dziedina un saplēš stiklus. Pāršķeļ uz pusēm metāla kārbas. Rada karotes un ievieš notis uz priedes galotnes.

Par maz taktsmēra, par daudz instrumentu. Vienu iedomātu skaņu sadzird kāds, kurš bija aizmirsis elpot.

Pilnīgā klusumā apkārt bites medu vāc. To sirdspuksti aizved vēl tālākā vietā, kur viss zied un varavīksnes galā rūķis auž tepiķi trejdeviņiem dzīpariem.

Visām lietām var piemērot kādu vienradža pasugu. Viņi nēsā lielas mugursomas, un tajās ir kladītes oranži luminiscējošiem burtiem, kur viņi pieraksta visas idejas, kas jebkad ir bijušas.

Mēs varam spēlēt putnos, delfīnos vai eņģeļos. Mēs varam nirt un lēkt ar tramplīnu. Mēs varam braukt ar auto ar 200 km/h stundā un dungot “Aijā, žūžu”. Viss ir tikai viss.
Tagad.