ragana paņēma burvju nūjiņu
vabole melnām garskropstu acīm dzeltenā saulē izpeldējās
tu modini mani un rausti un rausti, bet es nepametīšu smilgas pelēkā gaismā, vieglā vējā
un jūra dziedāja lēni un lēni, kaut plāksteris slēpa asinis klusi
un dzelteni ķieģeļi sabruka pāri
spalva ūdenī viegli peld kā nagu lakas piles uz zīda
apdrūp pamazām, nobružājas, krāsojas pelēki, kā arvien
pīlītes, jūs, cienītais, pūšat pīlītes un mēs te nēsam vakarējie
vainīga kafija
uz asfalta izlieta kafija kūp
bet egles raujas mazumā, drīz prieku sagādās skujas ne koks
un vitamīni ir lieki, izstīdzēs tapāt
tāpat vien
tāpat vien kā izauga tie citi
tāpat vien
lūdzies, tu lūdzies, bet es par to smeju, ne jau tev tāpāpēc jācieš
āliņģi aizdambē tepiķīts un nelido projām uz naktīm tumšām un melnām
neviens nelido, kam nepienākas
neviens nevajā un spuldzīte sen, sen jau izdegusi, bet atslēga nolauzta un pazudusi, arī
aizmests zefīrs sabrūk pamazām rozā zilonīšos, bet viņi jau nezin
sapinas lentītēs, lentītēs
un nespēj atvadīties kā spāres
mājiņa ietinas kupenās
ietīsies kupenās
mājiņa
viņu saskalda ar cirvi un aizkūp ķirškoka dūmi gaismas rotaļās ar vecu telefona ripu
bet jāiet būs basām
lasīt piparus un sajukt prātā no niezes
dūksnājos papīrzilos
žilbinoši baltos
ar pirkstiem izlasot skrāpējumus kā pasaku par margrietiņām