riteņos graužas ērkšķaini dadži,
ceļa līkumā aizas stāvs,
rožainie dārzi izbraukti šķērsām,
peiezīmju blociņā - pašapmāns.

re,kur spīd saule,
re,kur deg sārti.
aizbraucu garām
pie mūžības vārtiem.

klauvēju,atveras kristāla režģi;
-iekšā vai ārā!- man pavēl sargs.
nezinu atbildi,tāpēc vēlreizi
atskatos redzēt,kas man te bij dārgs.

gredzeni,māmiņa,burvestības?
bērni,kas palika nedzimuši?
dzejoļi nekad nerakstīti?
nekad nenogaršotais suši?

smiekla vērte ir visam,kas bijis,
bezmiega cena par ēnu spēlēm,
iekšā vai ārā?vēl padomāšu
būs pēcāk miesa- barība dēlēm.

riteņos sapinies vasaras siltums,
palagi saplēsti lupatām mirkst.
aizvelku sevi aiz matiem pie Tevis,
tā kā padevīgs vezuma zirgs.

nečīksti,nepīksti,kāds velti sacīs,
garām ejot un neredzot acis.