|
|
Friday, September 9th, 2005
|
4:13p - Žurku vilks.
man vairs nav spēka cīnīties.visi sauc uz priekšu:
- iznīcināsim viņus,tavus mocītājus!
bet es redzu,ka pēc katra uzbrukuma,mūs indē arvien vairāk.izdomā jaunas un jaunas metodes kā mūs nobeigt.mūsējie mirst,es esmu paguris.
rūķītis bija kaut kas gaišs šinī pazemē.viņš nepiedalījās nevienā kaujā,nevienā plānošanā,bet tagad viņš sēž un raud pie kārtējā līķīša.esot kāds pazīstams bērniņš,kas reiz viņam iedevis 5 santīmus.bērnelis sapūties ūdenī,uzburbis,nevar pazīt,bet rūķītis saka,pazīšot kaut kauli vien būtu palikuši pāri.
jūtos slikti,vainīgs pie visa šī trača.labāk būtu viņi mani nobeiguši tai laboratorijā.tagad,gribēdams nevaru nomirt,tik daudz izturēts,ka jaunās vielas mani tikai smīdina.jā es smietos,ja būtu par ko.
bet rūķītis raud.tik žēlabaini,ka gribas mirt.viņa dēļ.
(2 comments |comment on this)
|
4:45p - kanalizācijas rūķītis 6.turp.
es vairāk nevaru.nevienu brītiņu ilgāk nevaru...man netīk vairs zaļibaltā pasaule,es slīkstu savās asarās.es aizrijos ar ūdeni,vilkdams šo mazuli ārā no kanalizācijas straumes.es viņu pazinu uzreiz - tas sejiņas starojums,tagad pelēkzaļš,un acis aizvērtas,apaugušas ar ziliem lokiem.es viņu pazinu pēc drēbēm,tām pašām,kas viņam bija mugurā pirms mēneša,kad viņš pirmoreizi nokāpa pazemē.es nevaru...
viņš ļāvis sev iepotēt! to drausmo vielu.ja citi bērni tikai ar līmi,šis savā sirdsšķīstībā un neprāta drosmē gājis uz visu banku.
nezinu, kur viņu aprakt...
naktī vilkšu viņu aiz drēbēm uz augšzemi un rakšu kapiņu.tādu cilvēku nedrīkst aiznest netīrie ūdeņi.mani gan varētu.jo es neko nedarīju.neko.tikai vēroju.
(comment on this)
|
5:26p
riteņos graužas ērkšķaini dadži,
ceļa līkumā aizas stāvs,
rožainie dārzi izbraukti šķērsām,
peiezīmju blociņā - pašapmāns.
re,kur spīd saule,
re,kur deg sārti.
aizbraucu garām
pie mūžības vārtiem.
klauvēju,atveras kristāla režģi;
-iekšā vai ārā!- man pavēl sargs.
nezinu atbildi,tāpēc vēlreizi
atskatos redzēt,kas man te bij dārgs.
gredzeni,māmiņa,burvestības?
bērni,kas palika nedzimuši?
dzejoļi nekad nerakstīti?
nekad nenogaršotais suši?
smiekla vērte ir visam,kas bijis,
bezmiega cena par ēnu spēlēm,
iekšā vai ārā?vēl padomāšu
būs pēcāk miesa- barība dēlēm.
riteņos sapinies vasaras siltums,
palagi saplēsti lupatām mirkst.
aizvelku sevi aiz matiem pie Tevis,
tā kā padevīgs vezuma zirgs.
nečīksti,nepīksti,kāds velti sacīs,
garām ejot un neredzot acis.
(2 comments |comment on this)
|
5:44p
palīdziet piecelties.esmu pakritusi.
sasmīdiniet,man nokritis smaids.
pasakiet kādu īstu vārdu,
jo mani apņēmis aizvainoto draugu klusums.
(3 comments |comment on this)
|
|
|
|