Žurku vilks.
man vairs nav spēka cīnīties.visi sauc uz priekšu:
- iznīcināsim viņus,tavus mocītājus!
bet es redzu,ka pēc katra uzbrukuma,mūs indē arvien vairāk.izdomā jaunas un jaunas metodes kā mūs nobeigt.mūsējie mirst,es esmu paguris.
rūķītis bija kaut kas gaišs šinī pazemē.viņš nepiedalījās nevienā kaujā,nevienā plānošanā,bet tagad viņš sēž un raud pie kārtējā līķīša.esot kāds pazīstams bērniņš,kas reiz viņam iedevis 5 santīmus.bērnelis sapūties ūdenī,uzburbis,nevar pazīt,bet rūķītis saka,pazīšot kaut kauli vien būtu palikuši pāri.
jūtos slikti,vainīgs pie visa šī trača.labāk būtu viņi mani nobeiguši tai laboratorijā.tagad,gribēdams nevaru nomirt,tik daudz izturēts,ka jaunās vielas mani tikai smīdina.jā es smietos,ja būtu par ko.
bet rūķītis raud.tik žēlabaini,ka gribas mirt.viņa dēļ.