Šo laikam var saukt par ziemas vai pirmsvētku depresiju. Ely jūtas trakoti draņķīgi.. jūtas tik lieka un nevienam nevajadzīga. Ely pusi dienas vienkārši raud. Un nevienam tas nerūp..
Atkal nepareizā vieta, nepareizais laiks
Par daudz it visa
Liekas, ka tā jaukā un brīnišķīgā sajūta iekšā ir zudusi līdz ar sniega nokušanu.
Reizēm viss ir tā apnicis.. vakar spārdīju galdu, cirtu durvis, ārdījos, lai izlādētos. Uz mirkli izdevās. Bet šodiena atkal..
Šodienai bija jābūt lieliskai- dienai tikai man! Un no rīta tā šķita. Frizieris, sen neredzēta draudzene, veikali, dāvanu meklējumi un vakarā atkal..
Un mans secinājums- man ir jādzīvo vienai, vismaz periodiski, citādi es nevaru. Tad uz nerviem krīt ikkatrs sīkums. Man tomēr vajag visu savu, lai es pati atbildu par visu, utt.. laikam esmu baigā egoiste un individuāliste. Man nesanāk citādi.
Bet arī man uz svētkiem gribas būt baltai, maigai un pūkainai. Kā enģelim..
un uz desktopa man tagad ir divi skaisti, balti gulbji