" Patiesībā es savā neuzņēmībā domāju, ka nāks pavasaris un viss nokārtosies kaut kā pats no sevis. Man tu esi vajadzīga, gribu redzēt tevi katru dienu, gribu redzēt, kāda tu izskaties, kad spīd spilgta saule un vējš jauc tavus matus. Dažreiz man gribējās sagrābt tevi un iespiest kaut kur garderobē starp mēteļiem, sajaukt tavu kārtīgo apģērbu, saplēst zeķes, izsist no rokām mūžīgo grāmatu vai burtnīcu kaudzīti..Citreiz atkal tieši otrādi- vairākas dienas izkārtoju savu laiku tā, lai nesatiktos ar tevi, lai nerunātu un vispār nepievērstu nekādu uzmanību..Kādēļ? Viss likās vien murgi un izdoma! Dzīve ir pavisam citāda.."

Liekas, ka rakstījusi būtu es pati, tik vien meitenes vietā jābūt puisim, tam pašam..