filozofija par tēmu.....

Tas viss ne pie kā laba nav vēl novedis un rādās, ka arī nenovedīs, bet es nevaru to pārtraukt, tas ir kaut kas īpašs, gluži vai maģisks, kas mani velk pie tā cilvēka. Un ir grūti turēties šai sajūtai pretī. Viss varētu būt mazliet savādāk, ja vien es zinātu, ko otra sirds jūt un ko otra prāts domā..bet ir tik bezgala grūti atklāt sevi kādam par ko nevari būt drošs, ka viņš nepasmiesies par tevi. tik bail no tās sajūtas, ka tevi uztvers kā muļķa meitēnu, kas iedomājies nezin ko. Bail no skaļiem smiekliem. Tā vienkārši, cilvēcīgi bail. Bail sabojāt to trauslumu, to īpašo, kas ir it kā vienkāršos acu skatienos, nejaušos pieskārienpos, nejaušos vārdos. Bet visu laiku mani nepamet sajūta, ka varbūt tas nav nemaz tik nejauši. Manī ir tikai un vienīgi apjukums, neizpratne ko darīt, kā labāk..Bet ja es tevi neinteresēju, kāpēc tu visu laiku skaties uz mani, skaties man acīs? To ir grūti izturēt, tie skatieni ir tik jūtami pat tad, ja aizgriežos..
Es gribētu beidzot atklāties, bet nezinu,ko sagaidīt pretī, bet kaut kas ir jāmaina..varbūt paklausīt fermenta , kurai bija lielisks teksts par kājas griešanu..

neizpratne, neziņa, apjukums, bailes...