Rudens uzsācis savus apgriezienus un arī darbu palicis manāmi vairāk. Abās skolās darāmā ļoti daudz un vismaz tad mani notur kaut kādā ritmā un režīmā. Bet tomēr joprojām saglabājas sajūta, ka neko vērtīgu nedaru un neesmu noderīga. Neprotu tā, kā man saka - izmanto un izbaudi šo laiku. Jūtos tā, it kā būtu kaut kur iestrēgusi.
Pagājušajā nedēļā gan biju Rīgā uz vienu tikšanos, bet atbilde būs tikai oktobrī. Vēl jānosūta divi pārbaudes darbi. Bet citādi tikai atteikuma vēstules vien. Arī skatoties darba sludinājumus, nerodas sajūta, ka šeit kādam būtu vajadzīgi jauni, strādāt griboši un varoši cilvēki ar labu izglītību. Diemžēl. Un, ja nekas nemainīsies, tad pēc brekešu noņemšanas arī būs jāvelk no pagultes ārā koferis. Lai vai kā negribētos.
Un vēl man ļoti gribas skaļi jo skaļi izkliegties. Jāatrod tikai tāda vieta, kur neviens nenodomās, ka kādu beidz nost.