Mantas sakrāmētas, bet uztraukums ar katru stundu arvien pieaug. Bailes, bailītes. Ne reizi vēl neesmu lidojusi viena pati. Un kur nu vēl visi metro, autobusi.. Bet nu kas iesākts, jānoved līdz galam. Jau šodien reizes divas apraudājos. Pirmā - kad mamma iedeva vēstuli, ko rakstījusi mana vecvecmāmiņa cilvēkiem, kas dodas uz ilgu laiku projām no mājām. Otra - kad omīte atnāca uz vakariņām un es viņu pavadīju uz mājām. Bet vēl priekšā atvadas no mammas. Bail. Ļoti. Bet es to varu. Gribu un varu!
Tiekamies klātienē nākamgad!
Rītvakar - jau Portugālē.