gara otrdiena
Nu neprotu es runāt, nu neprotu. Nekādas spožās uzstāšanās auditorijas priekšā no manis nevar prasīt. Daudz vēl jāmācās, jāvingrinās. Bet kaut kas nav. Varbūt tas vienkārši nav priekš manis..

Un man jāiemācās nebūt tik prasīgai no citiem, tā es kaitēju arī sev, ne tikai apkārtējiem. Ja pret sevi man ir augstas prasības un latiņu uzstādījumi, tad man jāsaprot, ka citiem tā nav.

Kopš bērnības skandēts un ieaudzināts, ka jāizdara viss pēc iespējas labāk, jābūt tādai un šitādai, mūžīgie salīdzinājumi un paraugi, piemēri. Tikai kurā brīdī pazudu es pati? Kurā brīdī pakļāvos prasībām? Jāsāk sevi pāraudzināt, jo no tā visa esmu pārgurusi.