atkāpe no gp
Un vispār..īstenībā ar mani nav nemaz tik labi, tikai es protu to noslēpt. Arī no sevis pašas. Esmu iemācījusies lieliski noslēpt. Jo galu galā nevienam manas nebūšanas neinteresē. Tā taču ir! Katram ir savas lietas, savas problēmas, ko risināt, kur tad nu vēl krāmēties gar citiem.
Jā, nu nav labi. Bet pagaidām neredzu reālu risinājumu. Jā, vides maiņa, protams, palīdz, bet cik ilgi?
Zinu, ka jāsāk ar pamatīgu sevis sakārtošanu, atbrīvošanos no tā negatīvā, nomācošā, kas sakrājies, bet šobrīd tam nav laika. Tam vajag daudz vairāk laika, pamatīgāk, nevis tikai virspusēji.
Gribas vienreiz un pavisam, citādi bail pat domāt, kas būs pēc gadiem 5, ja tagad neko nesākšu labot.
Jā, brīžiem viss ir ok, bet tad atkal. Atkal kaut kas uzdod riktīgi pa emocijām un aiziet atkal.. pārāk nestabila esmocionālajā ziņā.
Vajadzētu iemācīties dzīvot viegli, laist visu sev pāri, bet neizdodas. Nu nemāku es tā- nepielaist par tuvu, neielaist sevī. Bet vajadzētu. Ui, kā vajadzētu!
Nu ko lai es ar sevi iesāku? Netieku galā.
Vajadzētu sākt ar to, ka kādam uzticētos. Tā riktīgi, līdz galam. Bet šobrīd neredzu nevienu, kuram spētu.

Sarežģīts cilvēks esmu. Radu problēmas tur, kur tās nemaz nav.
Un kā vārdā? Kaut kādu stulbu, iedomātu ideālu dēļ. Īstenībā nožēlojami.
Tik iztukšoti. Bet vajadzētu piepildīti. Nav tam spēka. Un, ja godīgi, tad arī motivācijas.