Pēdējā diena
Saule spīdēja tik spoži, it kā nupat būtu radīta. Debesis bija tik zilas, it kā pasaule vēl būtu pavisam jauna. Baltie un violetie mākoņi skrēja pa tām kā paātrinājumā, balti zeltainās liedaga smiltis izslīdēja caur pirkstiem nomirdzot gaismas staros. Sausie zāles stiebri, kas vietām strēlēs bija izcīnījuši dzīvību sāļajā, sausajā augsnē, skanēja nākamības simfonijā, to vijolēm līdzīgās skaņas saplūda ar tumšzaļo priežu un jūras šalkšanu. Spēcīgs vējš pluinīja viņa garos matus un jūras virsmu. Viņš samiedza acis; tik spoža bija saule. Viļņu baltās muguras tumši zilajā jūrā. Tā izskatījās tik dzidra kā kristāls. Un beidzot. Bez duļķiem. Bez maldiem. Bez šaubām. Viņš samiedza acis pavisam un viņa sejā atplauka smaids – patiess smaids, plats un laimīgs. Tā smaida cilvēks, kas ir uzvarējis. Tā smaida cilvēks, kas ir sasniedzis. Tā smaida cilvēks, kas zina. No rīkles izlauzās kliedziens. Neapvadīts un negribēts tikt apvaldītam. Nepieradināts, brīvs, mežonīgs kā savvaļas putns, kā kaija, un kā putns tas aizlidoja pretī zilajām debesīm. Viņš palēcās izmetot gaisā sažņaugtu dūri un lēcienā apgriežoties uz riņķi. Tā dara cilvēki, kam ir izdevies.
Viņš atkal atvēra acis. Dzeltenās saules siltums glāstīja vaigus. Tālumā bija horizonts, tas izskatījās nedaudz izliekts. Viņš smaidīja. Beidzot. Viņš bija sasniedzis. Viņš bija gājis un gājis, un tik daudz bija bijis šķēršļu, tik daudz briesmu, tik daudz sāpju, vientulības, baiļu, neziņas. Brīžiem viņš teju zaudēja pašu galveno – ticību sev, saviem spēkiem un mērķim. Tas nu bija pagātnē. Bet tas bija briesmīgi. Turklāt, ja tā nebūtu bijis, viņš tagad šeit nestāvētu un neskatītos uz sauli. Jā, bija brīži, kad viss sāka likties bezjēdzīgi. Kādēļ to darīt? Kāpēc skriet? Kā var zināt, kas tas vispār ko mainīs? Kā zināt, ka viņš iet ārā, nevis arvien dziļāk necaurredzamajā dūmakā un pats savos maldos? Un tomēr viņš nepadevās. Viņš zināja, juta ka nonāks šeit. Brīvībā. Te tā bija, pie viņa kājām: plaša, skaidra, neaptverama, nepielūdzama un skaista, ak Dievs, cik brīnumskaista tā bija, Brīvības jūra.
Šī bija tā diena. Šī bija pēdējā diena. Lielā diena. Uzvaras diena. Kad bija izbrists cauri Maldu akaču purvam, Vienaldzības staignājam, Bezspēcības tveicei, Līdzjūtības necaurejamajam krūmājam, kas viņu atvilka atpakaļ, kad gandrīz jau bija izdevies izrauties. Jo viņi palika tur. Un sauca atpakaļ. Kampa ar sakaltušiem pirkstiem drēbes. Gaudoja mīlošās balsīs. Birdināja sapelējušas asaras. Un teica vārdus, kas lauza. Tie iemeta viņu atpakaļ Šaubu aizās un Padošanās mūros. Drēgnums, smagais sasmakušais, putekļainais gaiss un viņu stiklainie skatieni gandrīz nogalināja viņu no iekšienes. Un tomēr viņam bija izdevies nokratīt no rokām un kājām miroņu kaulu važas, noraut no acīm auksto smagumu, kas jau bija sācis pūt, izrauties. Tikt pāri dzeloņstiepļu žogiem, kas skrāpēja līdz asinīm, pāri grāvjiem un Robežšķirtnes kalniem. Tur sākās krēslas zona. Cerību un aizsega zona. Tikpat bīstami bija Iedomības kalni – tos vajadzēja šķērsot vajadzēja uzmanīgi, jo kritiens būtu bijis nāvējošs. Neviens nekad nenokrita otrā pusē. Vienmēr atpakaļ. Bet viņam bija izdevies. Aiz tiem sākās puskrēslas zona. Te jau varēja elpot pavisam brīvi. Ar katru noieto soli viņš aizvien vairāk bija jutis jūras tuvumu. Ar katru dienu gaisma kļuva arvien gaišāka. Un tas spārnoja. Un te viņš bija. Beidzot.
Šī bija viņa diena. Šis mirklis bija svinīgs. Tas bija jāizbauda. Jūra aicināja. Jūra sauca. Vējš dziedāja tikai viņam. Tikai viņam niedres un priedes noliecās godbijībā. Putni sajūsmā kliedza. Viņš stāvēja iespiedis pēc garā ceļa briesmām vēl īsti nesadzijušās rokas sānos. Tātad tas viss bija pa īstam. Jūra bija īsta. Brīvība bija īsta. Beidzot viņš spēja just un nenožēlot. Zināt un nešaubīties. Aptvert sevi un savas domas, un mākoņus un smilšu graudu. Vēl viens solis, un viņš iebridīs sāļajā, šķīstajā ūdenī, un viņa ceļojums būs...sācies. Jāsper viens solis...viņš dziļi ievilka elpu un spēra to. Viņa acis plati iepletās, un uz mirkli tajās atspoguļojās pārsteigums. Viņš noslīga uz ceļiem un saļima.
Sekcijā konstatēja nāves iestāšanos no lodes šāviena. Viņu apglabāja dzimtajā ciematā. Uz viņa bērēm bija ieradušies vienpadsmit cilvēki, un mācītājs aizrijās, kad teica izvadīšanas runu. Viņš bija ļoti vecs, tāpēc tas ir piedodami. Kokiem nebija lapu, cilvēkiem nebija asaru, bet kovārņiem nebija lakstīgalu balsis, toties bija sēru tērps. Zārkam uzbēra izrakto zemi, kas bija smaga un brūna, teču ar to nepietika: uzbēra arī smiltis, kas bija gaiši dzeltenas un vieglas, tādas pašas kā jūras malā. Rozes bija bordo, baltas, daiļas un nesatricināmas, skujas – tumši zaļas un nopietnas, dzīvžogs – papluinīts, nekopts un pieredzējis.

Viņš paspēra soli. Pēkšņas, skaudras sāpes krūtīs salieca ceļus. Sejā atzibsnīja nožēla. Tās bija beigas, bet kāpēc tieši tagad? Nē... vienalga kas, vienalga kā un kāpēc. Nebija jau nemaz tik slikti. Jūra bija tepat, viņa priekšā. Nodriskātais krekls un smiltis krāsojās tumšsarkanas. Viņš nosliecās uz priekšu un krita, izstiepis roku. Aizvien miglaināks skatiens uz jūru, kas šalca tik maigi, tik maigi kā mēdz šalkt bērzu lapas agrā pavasarī. Tur jau tas nāca. Baltmugurotais vilnis, putas mirdzēja brīvības baltumā, jo tas bija Brīvības juras vilnis. Viņš izstiepa roku. Valdzinošais vilnis noglāstīja asiņainos pirkstus. Vēsais, burvīgais, sāļais ūdens, cik ilgi gan bija jāgaida, lai tiktos ar tevi. Un mazliet žēl, ka tā sanāk. Viņš to sajuta. Un sāpes pazuda, tāpat kā rūgtums un nožēla. Tiem nebija vietas viņa Lielajā dienā. Viņa Pēdējā dienā. Jūra paņēma viņu aiz rokas un ielija prātā. Saule spīdēja tik spoži, it kā nupat būtu radīta. Noglāstīja viņa skaisto seju. Debesis bija tik zilas, it kā pasaulē nebūtu nekā ļauna. Viņš aizvēra acis. Smaids sastinga.
Balts slaidspārnu putns redzēja žilbinošās smiltis, dzidras debesis un cilvēku, kas turēja rokā Brīvības jūru.

---------------------------------------------------------------------------
upd.

Heavily inspired by music of The Doors and Pink Floyd, especially songs The Crystal Ship, Remember The Day and The End.