| [ |
mood |
| |
sirreal |
] |
| [ |
music |
| |
Radiohead - Optimistic |
] |
Saule spīdēja tik spoži, it kā nupat būtu radīta. Debesis bija tik zilas, it kā pasaule vēl būtu pavisam jauna. Baltie un violetie mākoņi skrēja pa tām kā paātrinājumā, balti zeltainās liedaga smiltis izslīdēja caur pirkstiem nomirdzot gaismas staros. Sausie zāles stiebri, kas vietām strēlēs bija izcīnījuši dzīvību sāļajā, sausajā augsnē, skanēja nākamības simfonijā, to vijolēm līdzīgās skaņas saplūda ar tumšzaļo priežu un jūras šalkšanu. Spēcīgs vējš pluinīja viņa garos matus un jūras virsmu. Viņš samiedza acis; tik spoža bija saule. Viļņu baltās muguras tumši zilajā jūrā. Tā izskatījās tik dzidra kā kristāls. Un beidzot. Bez duļķiem. Bez maldiem. Bez šaubām. Viņš samiedza acis pavisam un viņa sejā atplauka smaids – patiess smaids, plats un laimīgs. Tā smaida cilvēks, kas ir uzvarējis. Tā smaida cilvēks, kas ir sasniedzis. Tā smaida cilvēks, kas zina. No rīkles izlauzās kliedziens. Neapvadīts un negribēts tikt apvaldītam. Nepieradināts, brīvs, mežonīgs kā savvaļas putns, kā kaija, un kā putns tas aizlidoja pretī zilajām debesīm. Viņš palēcās izmetot gaisā sažņaugtu dūri un lēcienā apgriežoties uz riņķi. Tā dara cilvēki, kam ir izdevies.
Viņš atkal atvēra acis. Dzeltenās saules siltums glāstīja vaigus. Tālumā bija horizonts, tas izskatījās nedaudz izliekts. Viņš smaidīja. Beidzot. Viņš bija sasniedzis. Viņš bija gājis un gājis, un tik daudz bija bijis šķēršļu, tik daudz briesmu, tik daudz sāpju, vientulības, baiļu, neziņas. ( ja tev ir pacietība lasīt tālāk )
---------------------------------------------------------------------------
upd.
Heavily inspired by music of The Doors and Pink Floyd, especially songs The Crystal Ship, Remember The Day and The End.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}