Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)

Labā krasta svētki. Pāris mazāk zināmu vietējo grupu koncerti ar pustukšu pļavu Grīziņkalna galā.
Stāv apsardze skatuves priekšā, tās pakājē. 4 apsargi sargā nabaga izpildītājus no mežonīgās latviešu mentalitātes, no letiņu neatlaidīgajiem centieniem pārņemt skatuvi un izdemolēt tehniku, piekaut un izdrāzt izpildītājus - jauktā secībā.
Pasākuma teritorijā vandās kādas 6 mentu ekipāžas, sargā sabiedrību pret šausmīgo letiņu mentalitāti pasākumā, kas orientēts uz otro mūža pusi, bik ar aktivitātēm pašai pirmajai.

Pilsētas svētki, bet redzu politisko prostitūtu stendus. Nopietni?
Pilsētas svētki, bet redzu slimnīcas un atkritumu apsaimniekotāju stendus. Hmmm.
Pilsētas svētki, bet redzu tikai vienu alus stendu uz 10 Fast Food tipa ēdināšanas stendiem. Tas pats ir Brālis, kas izdomājis sekot modei un prasīt par savu šlāgerīti ekskluzīvus 5€. Nopietni? Tikmēr 10 min. pastaigas attālumā restorānam līdzīgs veidojums tev ielies IPA un lētāk. Par teju pusotru eināru lētāk... Pasākums ir vieta extra slaukšanas slānim, ne? Pie tā jau pierasts. Nepietiek tikai ar to, ka ierobežotā teritorijā ar daudz cilvēkiem esi ekskluzīvs produkta tirgotājs, nē - tur vajag vēl cenu uzskrūvēt. Safari.

Kaut kas te nav labi pašā saknē, Žani.
Ka tev saka, Žani, sabiedrību nepieciešams deamerikanizēt! Tiek tērēta nauda, noslogots mentu aparāts un uzstādītas kameras skolās, lai cīnītos pret trakām lietām, kuras notiek otrajā pasaules pusē. Ar fāstfūdu zobos!

Kaut kas ar letiņa galvu nav kārtībā, Žani! Laikam jāsecina, ka identitātes krīze. Cielaviņas tēlo maitu lijas, Žani!

Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.


Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.


Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.


Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?


Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?


Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.

Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.

Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?

...

Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?

Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.

Kam man censties? Sev?

Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.

Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.

Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.

Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)


Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?

Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju. 

Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.

Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami. 

Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.

Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.

Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.

Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.


Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.

Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.

Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.



Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.

Man patīk, kā smaržo tava āda. Cik tā maiga. Cik labi tā skan, kāda patīkama biezuma, cik debšķīga tās tekstūra arī no otras puses, kad uzlieku apaļu tās gabaliņu uz plašu atskaņotāja. Paldies, govs, lai tāssaules zālājs ir debešķīgs!

Augšas ausīs vairs tā nekož, izskatās seksīgi. Skaņa sabalansēta un statiskās elektrības arī nav. Baigi lēti, ja aiziet uz veikalu pēc tumši krāsotas liellopa ādas un pats pagatavo paliktnīti.

Tas atgādina, kā man bērnībā bija grāmatu vāki no ādas. Tās smaržas dēļ vien gribējās lasīt grāmatas. Teorijā tagad pats varu uztaisīt!

Cik gan liela nozīme taustāmām lietām! Cik gan nepārspējams ir āda kā materiāls!


Izmēģināju filcu, korķi, nitrila gumiju un pat kartonu prikola pēc, bet manis tikko izgrieztā āda iekabina šiem visiem! Korķis otrajā vietā augšu ziņā, bet tam tomēr vairāk statiskā, nekā gumijai. Gumija diezgan basī un izceļ augšas bik, kā arī mazliet, bet tomēr noķer statisko lādiņu...

Tas viss nomērāms telpā - citādi pīķi un to augstums/skaļums arī atšķiras.

Pie videospēļu enšitifikācijas vainošu ne tikai ekspluatējošus biznesa modeļus, bet pamatā tos sūdiem klātos bezmugurkaulniekus, kuri jelkad jebko ir priekšpasūtījuši vai nopirkuši kādu mikrotranīti, vai Season Pass, tādā veidā iespējinot attiecīgos ekspluatējošos biznesa modeļus.

Kas tas vispār par prikolu maksāt naudu par solījumu, par nepabeigtu produktu? Uz kādas nezāles pamata? Piedzērušies izdara pirkumu, vai? Sociālajā iespaidā nopļūtītas kājas un apavos arī šmuce? Ķermenis netur FOMO un to ekspluatē? No shit!

Te gan jau parādās, ka maksā vecāki par to, ko bērns izkauc. Un vecāks samaksā par kaut ko, ko galīgi nesaprot, jo šiem bērnam laika nav.
Te gan jau rindā sastājas tukšeņi, kuros nekā cita nav, kā vien videospēles. Šādi īpatņi visu naudu iegrūž tikai šajā nozarē - kaut kur jāizceļas tak.
Te gan jau parādās vēl viens bulšita un enšitifikācijas iespējotājs - internets. Bez interneta šī enšitifikācija nebūtu iespējama.

Abas lohu grupas samaksā par solījumu, bet es nez - ar šo visu neizskaidosi. Skaidrs ir vien tas, ka šis ir totāls domāšanas vēzis, iesaistīta un ekspluatēta gan jau visa cilvēka psiholoģija izcelties barā un nepalaist ko garām, u.tml. Arī virtuālā barā, maksājot reālus tūkstošus par dažiem pikseļiem - slimnieki.
Vēža slimnieki, uz kuru pleciem balstās ekspluatācijas modelis.

Kāpēc ražot ko kvalitatīvu, ja vēžainie sūdi (bezmugurkaulnieki) maksā jau par reklāmu?

Kāpēc taisīt godīgu produktu, ja sūdi maksā par azartspēļu elementiem spēlēs un citām jēlām mikrotransakcijām, ar kurām uzņēmums iegūst vairāk naudas, nekā ar pabeigtu jaunu spēli?

Kāpēc taisīt jaunas eksperimentālas spēles, ja sūdi maksā stulbas naudas par kosmētiskiem sūdiņiem videospēlē, kas rīt nebūs?
Reāli: bijusī pirms gadiem nopirka kompi, pārdodot CS platformā viņai viena galvā slima indivīda (RIP) dāvinātu virtuālo nazīti. Visu laiku mudināju to sūdu pārdot, materializēt iekš kā jēdzīga.
Pārdeva sīku pikseļu kopu pa ~800€ un nopirka kompi, lai labākā kvalitātē spēlētu jauno CS:GO - slimie, totāli virtualizētie idioti :D :D :D



Kur sūdi, tur sūdu mušas. Kur govis, tur slaukšana.

Mērķis:
Izlolot labi barojošu un piesātaninātu mājas soļanku, kuru nebūtu kauns dot vislabākajiem viesiem arī tikko pēc pagatavošanas.
Solījums:
Tūdaļ tapusi gatava tā garšos kā otrās un trešās dienas soļanka. Otrajā un trešajā dienā tā tik mazliet vēl bagātinās.
Metode:
Darbs ar tikai vienu karstuma avotu. No šī ierobežojuma izriet gatavošanas nianses un viss rītdienu garšu solījums jau šodien.

Ir tad, kad cilvēks vairs nedzenas pēc patiesības, bet haosa priekšā ierokas savā ērtajā ligzdiņā ar predefinētiem noteikumiem, bināru pasaules skatījumu, plakanām zemēm un slepenajām brālībām.
Ir tad, kad visskaļākā minoritāte - neizglītotie - vēl jo vairāk negrib uzzināt, bet grib ērtāku stūrīti savā ligzdiņā, kur viss ir sakārtots pēc priekšrakstiem.
Ir tad, kad ērtais stāsts kļūst svarīgāks par pašu maņām - ja, teiksim, stāstā ielas ir sūdīgas, tad tās ir sūdīgas par spīti tam, ka tiek braukts pa svaigu, kvalitatīvu ceļu. Auzās.

Internets šiem palīdz. Abos jautājumos.
Man divtūkstošo sākumā tīņa vecumā pašam saskaroties ar netu, šķita, ka pasaule beidzot pietuvosies mieram un faktam, jo reku ir atrodama informācija un pierādījums, ir vairāki decentralizēti pierādījuma avoti un tāpēc nav iespējams, ka te kāds bīdītu propagandu kā pa TV vai radio. Bet tad ieradās soctīkli un sapratu - cik gan naivs biju. Jo soctīkli radīja centralizētu miskasti internetā jeb citu propagandas avotu.

Vienam internets ir savas ligzdas kārtībā uzturēšanas līdzeklis, tikmēr otram - nebeidzams mēslu karjers. Viens meklē patiesību par spīti tam, ka tā rada neērtības un iznīcina ērtos ligzdas stūrīšus, bet otrs - gatavo sev ligzdu tieši svalkā. Instruments viens, bet rezultāts ir kardināli atšķirīgs. Abu šo iedzīvotāju sļāņos dialogs nav iespējams, ja puse ērti marinējas savos priekšstatos un stāstos, kā arī atsakās paņemt rokās normālu izziņas avotu, jo "Tos tāpat radīja sistēmas vergi!", "vampīri-zinātnieki", ilumināti u.tml.

Kamēr viena puse operē ar stāstu - uzdod to par neapgāžamu patiesību, faktiem un pierādījumu nemeklē, tikmēr otra puse operē ar faktu un informācijas avotu pārbaudi, kurā jūtiņām un stāstiem vietas īsti nav, jo faktu pārbaude viennozīmīgi rada pierādījumu, kas sāpīgi iekožas ērtajos argumentos, līdz ar ko viedoklis tiek nemitīgi apdeitots un neeksistē tādas cietas pārliecības, kuras izaicināt/aizstāvēt.


1
"Pastāv, jo man tā gribas, lai pastāvētu, jo atbilst tam, ko man saka citi, atbilst maniem priekšstatiem" - domā pēcpatiesībnieks un atkārto lietas bez analīzes. Un bez izpratnes, jo tur, kur ir izpratne, iezīmējas vairāk fakts un kompetence, nevis ticība. Konspiratīviķi bieži lieto vārdu "ticība" - tas jau vien iezīmē operēšanas loģiku, kas pietuvināta reliģijai - seguma nav, bet ir mežonīga kaisle.
Ego ir primārs, stāsti veido identitāti - to jāaizstāv kaut ar militāru spēku.

2
"Tu saki, ka pastāv un esmu dzirdējis no citiem, ka pastāv. Bet diez vai tas ir iespējams, jo X un Y. Bet, ja tur savs patiesības grauds ir, es to ņemtu vērā" - analizē oldskūlnieks, kuram nav jāpaļaujas uz "ticību"; kurš mēģinās pabakstīt jautājumu vēl, lai uzzinātu vairāk un apdeitotu savu pasaules redzējumu. Apdeiti bagātina, noapaļo lietas.
Ego ir sekundārs. Identitāti veido šī izziņa un izziņas process prasa darbu, enerģiju - tas mentāli ir grūti. Bet tā ir pieņemama samaksa.

Pilnīgi atšķirīgas operētājsistēmas un dialogs nav iespējams, kad viena no pusēm operē ar "alternatīvajiem" faktiem.
Tas, ka viņiem eksistē "alternatīvi" fakti jau vien ir smags simptoms. Faktam ir sava cieta definīcija: kaut kas noticis, pierakstīts, pārbaudāms. Ja fakta definīcijai kaut kas neatbilst, nerodas "alternatīvs fakts", rodas stāsti, akli pieņēmumi, meli un agresija.


Viens - bratans - kā psihs priesteris sola atgriešanos - tad viņam nākšot ķirzakcilvēki, tad ēlieni, tad pēdējā aktualitāte - Jēzus. Kopīgā iezīme - kaut kas nāks un tev būs bīties. Nesagaidīju ne viņa necilvēkus, ne racionalizēto psihozi - Jēzu. Abus nekad nesagaidīšu, ir izdomājumi. Un tad pārējais komplekts viņā: vīrusi nepastāv, jūs visus nopotēja, lai iebiedētu un paverdzinātu... Zeme ir plakana, kāds sakars vispār Mēnesim ar cilvēku, tas tur nekad nav bijis, kas ir Saules atspīdums un kaut kas piekarināts pie kupola... Un zinātne ir meli, huiņa.
Kad šim teicu, ka kovidnieka poti ņēmu tāpēc, ka es kā astmātiķis negribu riskēt ar smagiem karsoņiem, kuru dēļ atkārtoti mēģināt nolikt zaļo karotīti, mani nedzirdēja. Es diršot, jo cilvēks operējot tikai 2 inputu vārdā - bailes (papist darbu, tikt izsmietam vai tamlīdzīgi) un mīlestība. Tas, ka eksistē mans minētais arguments uz 5s analīzes pamata - viņa galvā neeksistē, tiek ignorēts. Nesaskan ar esošajiem stāstiņiem galvā, kuros vakcīnas ir viens no pasaules ļaunumiem.
Citos vārdos - faktu un izpratnes nav, bet ir smaga pārliecība - agresīva, atriebīga, ļaunprātīga un vidi bojājoša. "Zinātne ir sūds" un tas pasaka visu - pēc patiesības šis cilvēks netieksies. Nekad.

Otrs - jaunības dienu draugs - visur redz degradāciju, pagrimumu, zagšanu un to, ka demokrātija ir sūds - kangari visu izzaguši, ka ukraiņi un žīdi ir vainīgi pie visa, geji un transvestīti savairojušies un visu nosaka... Ka skolā mācot pederastiju, ko gan es kā izglītības sistēmā nodarbinātais - neredzu un nekad neesmu redzējis. No kurienes nāk šāda miskaste vispār, kas uz Latviju neattiecas?
Kad pastāstīju, ka savā ikdienā savā skolā pederastiju neredzu, tas viņā neizraisīja pieņēmumu analīzi, bet gan agresiju - ķipa es diršu. Amerikanizēts un pārkrievots savā pasaules uztverē. Pimperializēts.
Citos vārdos - ir naciķu fans, kas nonācis smagā krieva tūpļa atmosfērā un atsakās pielietot analīzi, faktus un savas maņas. Stāsti no krievu dirsas ir foršāki, lai skaidrotu pasaules haosu. Nacists nacistu atrod. Un tad pārējais komplekts: Mēness nepastāv, Zeme plakana, debesis kaisa un tāpēc visu laiku ir mākoņains, paskaties kā bērnībā bija...


Un tieši tāpēc ar smagumu sirdī nākas sūtīt dirst bērnības draugu un radiniekus.
Jo tie ar savu stulbumu vienkārši bojā vidi, radot konfliktus tur, kur tiem absolūti nav vietas. Konfliktus uz naratīvas bāzes tur, kur būtu jābūt radnieciskai saitei un iespējamai draudzībai. Jo to darīt liek viņu identitāte - tā svilinošā sajūta ticīgajos, ka viņi zina pareizo ceļu, ka teju ar varu uz tā ir jādabū arī pārējie: tie aklie, neticīgie, pat stulbie... Un, tā kā viņos mājo izteikti bināra pasaules uztvere, nekāda komunikācija - kur nu vēl draudzība un sakarīgi uzturēta radniecība - nav iespējama. Ar sātanu tak nekopojas.

Kreistiešiem ir daudz, kas kopīgs ar konspiratīviķiem - viena un tā pati operētājsistēma pamatā.
Šādi skaļi cilvēki pasauli ved sviestā. Jo skaļāki, jo ātrāk izolējami. Izolējami, jo uz savu murgu pamata konfliktē ar saprātīgajiem. Tas stulbums apkārtējajiem sāp tāpat, bet, kad lohi ir pasūtīti - ikdiena kļūst mierīga, nav jābojā garīgā veselība + nav jūtams absolūti nekāds pienesuma trūkums. Pietrūkst tikai reiz tuvo cilvēku. Bet tie jau īstenībā ir sen miruši un viņu ķermeņos sēž citas būtnes.


Attiecīgi - nulle izbrīna par to, ka skaļie ļaudis pat lasīt vairs nemāk - Stambulas konvencijā redz to, kas tur nav nevienā pašā vietā rakstīts. Faktam un patiesībai - nulle nozīmes! Visu izšķir skaļāko klaunu cirks publiskajā forumā - soctīklos. No ASV importēta autreidža "kultūra", dārzenisms totāls. Kā lai ar tādiem līdzcilvēkiem dala šo planētu?