Neveselīgs dzīvesveids
Situācija. Ir divi naktī, un kāpēc es vēl neguļu? Iemesli tam var būt visdažādākie. Varbūt es pildu kādu mājasdarbu, jo visu vakaru esmu bijusi aizņemta ar “neobligātām blakuslietām”, varbūt rakstu garmošku rītdienas ieskaitei, a varbūt man vienkārši varētu būt uznācis garīgais kaut ko paskricelēt vai mūziku paklausīties. Mājinieki dzen gulēt. Pustrīs naktī, es vēl aizvien neguļu. Mājinieki gulēt vairs nedzen, jo paši jau guļ (nācās muzonu izslēgt). Jāsāk apsvērt iespēju sekot viņu paraugam, jo rīt kā nekā septiņos jāceļas.
No rīta es pieceļos, aizeju līdz spogulim un skatos uz to rēgu, kas veras man pretī. Ģīmis kaut kur reāli redzēts. Protams, šī amnēzijas lēkme pēc pussekundes ir pāri, jo kas tad var blenzt pretī no sudrabota stikla gabala, kurā gribot negribot iznāk ieskatīties katru dienu? Portrets tāds labs: izspūris, bāls, zem acīm loki zilpelēka rudens novakara dziļdomīgajā toņu gammā....Johaidī, šis feiss pārāk mīļš izskatās (pēc maniem iekatiem). (Pēc piecām min) Tā jau ir so much better. Un kas par to, ja kāda tantiņa nomurminās zem deguna kaut ko par “...to mūsdienu jaunatni”, kāda skolotāja tā iešķībi noskatīsies un kāds tizls skolasbiedrs izmetīs vēl jo tizlāku piezīmi (tas gan, jādomā, notiktu jebkurā gadījumā). It kā mani tas raustītu...