Man tas īstenībā jau sāk kļūt par regulāru padarīšanu. Vienreiz aizgāju gulēt laicīgi (ap divpadsmitiem), bet tāpat nevarēju aizmigt līdz diviem; kamēr baldirjāņus nesadzēros. Bet kad gāju Mākslenē un tuvojās skates bija jau vēl jautrāk – trīs naktī un tie paši septiņi no rīta. Tas gan nebija ļoti ilgi. Pati to saucu par studenta tēlošanu. Es esmu pūce, ko tur lai padara. Sekas – visu laiku gulēt gribas (ko latv. val. un citu garlaicīgu priekšmetu laikā arī daru), flegmātisms. Ja iznāk mazāk par 4h, galva var pasāpēt. Izskatu jau aprakstīju. Šizofrēnija un prāta aptumsumi nav bijuši (dzīvojot ar vecomāti ir norūdījušies nervi) un nekas nopietnāks par staigāšanu kā mēnessērdzīgajam arī ne. Gan jau vēlāk par to nāksies maksāt, varbūt kādu gadiņu ātrāk atstiepšu kājas. Bet apkārtējie notikumu pagriezieni man māca, ka tik tālā nākotnē nav vērts skatīties.

Paldies tev, Ripp. Tu esi sakarīgs cilvēks (starp citu, es tevi pazīstuJ) Vispār par šito tēmu būs kādreiz atsevišķi vēl jāparunā.

Edy, es novērtēju to, ka tu man tā uzticies.