Par dzīvi vispār
Zinu, ka jūs noteikti esat sailgojušies pēc kāda garāka ieraksta no manas
puses. Es zinu, es vienkārši jūtu, ka jūs alkstat palasīt manus žilbinoši
filozofiskos domugraudus, globāli izcilos sasniegumus literatūrā, uzzināt kaut
vienu no maniem galvu reibinošajiem piedzīvojumiem un interesantajiem privātās
dzīves sīkumiem. Tad lasiet tālāk!

Ir jau daudz kas noticis kopš vasaras beigām, kad viss tā īsti saka mainīties.
Taču rādās, ka tieši tagad ir īstais lūzuma posms. Mhm. Viņi sanāk apmēram ik
pēc pusgada. Konkrēti šo iezīmē gan patīkamas, gan skumjas un nejaukas lietas,
un jaunas sejas. Izdomāju pārlaist acis antīkiem ierakstiem. Vecajā komposta
kaudzē atradās ne viens vien suicidāls tārps. “Ak jel, kāds gruzīgs tīnis!” [©
subjekts] Pousts retro stilā:
“Šodien kārtējā parastā diena. Gulējusi neesmu. Apkārt lohi. Garīgais sūdīgs,
kā parasti. Izskats arīdzan, loki zem acīm. Mani neviens nesaprot :( ”
Ieskats vēsturē. Bet cik daudz tomēr nozīmē vide. Būtu es palikusi lieliskajā
ANĢ, manā žurnālī vēl šobaltdien būtu lasāms kaut kas stipri tamlīdzīgs.
Ir protams atgadījušās arī nelabas lietas. Bet par tām ne. Galu galā, kāds
vieds sakāmvārds vēstī, ka “viss, kas notiek, notiek uz labu.”
Mana skola, jā...pirmo reizi dzīvē patiešām varu piekrist apgalvojumam, ka
skola ir mūsu otrās mājas. Cilvēkiem domāšana vnk ir citā līmenī. Nav urlu. Nav
upperu (vismaz es nepazīstu). Nav idiotu. Normāla attieksme. Būtu jau arī
jocīgi, ja kāds iedomātos piekasīties neformāļiem, ņemot vērā, ka neformāļi
sastāda kādus 65% visu skolnieku :)
Jā, ko tad par mani? Es turpinu mācīties no savam kļūdām, vispirms tās atzīstot
un tad izdarot secinājumus. Ar zināmu nožēlu, piemēram, secinu, ka nevajadzēja
būt tik nolaidīgai klavierspēlē. Bet es to labošu. Man ir tāda apņemšanās.
Gribu būt līmenī.
Tā laikam ir, ka reizēm jāparādās kādam, kurš ir pāraks, lai pats sasparotos..
Tā ir kāda meitene no mana kursa. Tādu cilvēku nemaz nav daudz – var teju just
kaut kādu gaišu starojumu. Viņa ir Džima Morisona un Šopēna reinkarnācija
reizē. Viņa ir labsirdības iemiesojums. Viņai pa dzīvi iet labi. Laikam tieši
šādi cilvēki ir pelnījuši, ka viņiem labi iet, jo tādi konstanti depresīvi
cilvēciņi, kas tikai īd, cik traki viņiem neiet, to nemaz nespētu novērtēt. Lai
nu kā, man viņai netieši par daudz ko jāpateicas. Vai vismaz būs. Mhm. Apņemšanās. :]
Vecākie kursi ir jauki. Cik man zināms, daudzās mācību iestādēs viņiem ir
indeve izturēties pret jauniņajiem ar zināmu nicinājumu, tobiš: sīkie. Šeit ir
savādāk. Bet par to tagad nemuldēšu.
Pēdēja laika aktuālākas atziņas nav sevišķi oriģinālas. Pirmkārt, vēlreiz
pārliecinājos, ka tieši tiem cilvēkiem, kas visvairāk izrada savu ar-visām-
četrām-par-atklātību nostāju, patiesība jāsaka caur viskuplākajām puķēm, jo
tā “..acīs kož.”
Tad: nav nekādas jēgas būt pārlieku pašpārliecinātam par sevi. Es domāju –
tiešām “pārlieku”. Ja kaut kas ir sasniegts, nevajag pie tā apstāties. Jā,
daudzi stāv zemāk, bet ne jau uz viņiem jāskatās. Paskaties uz zvaigznēm.
Daudzi var vairāk. Piemērs jāņem no viņiem, nevis jāatslābinās
pašapmierinātības siltajā dubļu peļķītē.

Daudz darbu. Drīz skate. Sekmīgas atzīmes visos obligātajos vidusskolas
priekšmetos, tostarp arī eksaktajos sekmes nav sliktas. Doma, ka būs ok. Ilgas
pēc dažu cibiņu satikšanas. Jau ļoti vēls. Visādi pasākumi priekšā. Un aiz
muguras (bija iesvētīšanas).

Tikai nesatraucaties: vecā Elvira nekur nepazūd. Būs arī depresīvi un fatāli
tekstiņi. Citreiz o_O Pelēkzila krāsa pēdējā laikā. Man piestāv. Melna un
pelēkzila. Ārā “ziema”, toties nesalst. Zem skapja atradu DDT, bet skan
burvīgie Alice in Chains.