Life gets weird
Tāds apmulsums, neko vairs nevar saprast. Galvā tāds sviests sakūlies, Černobiļa īstākā, es padodos – nav vērts mēģināt tur ieviest kaut kādu kārtību, tas ir bezcerīgi, tikai vēl lielāks bardaks ieviesīsies, ja vien tas ir iespējams. Bet varbūt to nemaz nevajag, jo idejas taču dzimst no haosa, progress iespējams tikai tad, ja vēl ir kam progresēt un nav iestājusies stagnācija, pedantiska sakārtotība.
Šausmīgi daudz darāmā uz divām nepilnām nedēļām. Piedevām draudzene vakar lielisku frāzi izmeta: “Palīdzi man.” Būs jāmēģina. Bet, bļēģ ar’ ārā, 24 stundas diennaktī ir daudz par maz un vispār lamāties gribās.

Senči, pat māte (!!), kļūst neciešami līdz nelabumam, kad runa iet par manas turpmākās izglītošanās iestādes izvēli. Man pat negribās izplūst sīkumos stāstot kādas profesijas viņuprāt ir perspektīvas, taču viņi par pilnīgi normālu uzskata domu, ka man varētu būt “maizes darbs”; kad es šiem pajautāju, kur tad šinī jomā izpaudīsies mani ekselentās mākslinieka spējas, saņemu atbildi: “Nu, tas būs tā kā hobijs..”
Tikai cik es cilvēkus zinu, ar to hobiju laiku sanāk tā pašvakāk, faktiski, “maizes darbs” nereti aizņem arī miegam paredzētās nožēlojamās stundiņas.
Pretīgi, tāda sajūta, ka no manis kkādu naudas mašīnu grib izveidot. Labi, es saprotu, ka viņi vēlas, lai man būtu materiāli nodrošināta nākotne, bet atmiņā nāk viens vecs, bet ļoti labs suic posts par kotletēm, kur ar “kotletēm” ērtības labad bija apzīmēts plašāks jēdziens. Nav ne mazākās vēlmes kļūt par tādu cilvēku, kādus allaž esmu uzskatījusi par nožēlojamiem, garīgi pazudušiem, mietpilsoņiem. Negribu noslīkt kotlešu purvā. Diemžēl es to arī nedomāju darīt.

Es vnk esmu ūnikums, tāds ahujens ūnikums, tāpat kā pārējie seši miljardi mūsu unikālās planētas unikālo iedzīvotāju, un man ir krietns maiss ar kaudzīti unikālu [lasīt: visparastāko un tūkstošiem cilvēku aktuālu] problēmu, kurām man jārod vēl jo unikālāki risinājumi.