summer’s almost gone
Vakar tika izziņoti iestājeksāmenu rezultāti LMA. No mūsu kursa uz Vizuālās Komunikācijas nodaļu stājās septiņi cilvēki, tika divi – es un viens puisis. Mēs ar viņu oficiāli arī rožos bijām spicākie kursā un periodiski viens otru pārspējām spicumā, bet tomēr bija licies, ka vismaz vēl divus mūsējos paņems.. Citās nodaļās arī netika visi, daži pat visnotaļ talantīgi. Jo iestājeksāmeni īstenībā ir baigā laimes spēle. Lai gan arī vērtēšana ir pietiekami interesanta. Es, piemēram, visādi izgudrojos un nevaru saprast, kāpēc tie ir atklāti nevis aizklāti, t.i., kāpēc katram neizsniedz kodu, lai mazinātu personisko simpātiju/antipātiju izpausmes iespējas.

Bet tas viss ir sūds, lielākā škrobe par to, ka Jana netika. Tiesa, viņa tagad mācīsies LU, un abas iestādes jau neatrodas ne cik tālu. Tomēr, kad četri gadi ir nocīnīti plecu pie pleca, tas būs dīvaini – nemīt vienas un tās pašas mācību iestādes grīdas. Bet nu, kā ir tā ir, un gan jau būs labi.

Vakar mums abām bija uznācis visai sirreāls fīlis, gan dēļ laikapstākļiem, gan dēļ negaidītajiem rezultātiem. Vazājāmies pa Imantu, un runājām par dzīvi. Lūk dažas pērles iz mūsu sarunas:

J. Dzīve ir prieka pilna. Prieks slēpjas aiz katra koka.
R. Jā, izlec priekšā un paver mētelīti.


[ne par LMA]
J. Kā mēdz teikt – katram mākonītim ir zelta maliņa.
R. Kad mākonis pazūd, pazūd arī zelta maliņa.
J. Nja...
R. Toties now I see the sun, now I see the sun, yes now I see it..[Unforgiven II melodija]