Leģenda par purva dēmonu Vodiku III
– Tas nezvērs noslīcināja biedri Gaŗačņikovu! – iesaucās kāda sieviete. Un to atkāroja visi pārējie.
– Nē...pag. Gaŗačka pats ielēca un pats noslīka. Es redzēju, ka Vodiks pat centās viņam palīdzēt, – bilda kāds apmulsis pusaudzis, kurš kopš dzimšanas tika uzskatīts par pasistu.
– Ko runā, bērns!
– Kaunies!
– Viņš taču nav par pilnu ņemams...
– Bet... – atsāka pusaudzis.
Bāc. Pļauka. No paša tantes.
– Vodiks nogalināja Gaŗačņikovu! – un tas arī palika par vispārpieņemto viedokli.
– Labi. Labi. Zināt ko, jūs neko neredzat. Jūs redzat tikai to, ko gribat redzēt. Man pietiek. Šī vieta smird, šī bedre smird, jūs visi smirdat, es šeit smoku nost. Man pietiek. Es eju prom – teica trakais pusaudzis.
– Dulburis tāds.
– Ūdensgalva...

Nav vērts ieslīgt izklāstos, kas notika pēc šī gadījuma. Atliek piemināt vien to, ka tā radās vēl viens “pasaules staigātājs”, kurš devā prom no ciema. Māte, viņam aizejot, vēl bija kliegusi caur asarām:
– Tu redzēji, kas notika ar Gaŗačku!
Uz ko viņš atbildēja:
– Es neesmu Gaŗačka. Ardievu!
Nonācis pie purva, zēns nezināja, kur iet, bet ievēroja Vodiku sēžam uz ciņa un urbinām degunu. Uzzinājis no dēmona pareizo virzienu un dažus padomus, kā nenoslīkt purvā, viņš devās tālāk un nonāca uz kokiem aizkritušā tundras ceļa. Jaunais cilvēks ievilka plaušās gaisu un paskatījās visapkārt. Priekšā bija visa pasaule.

Beigas.