Dzimšanas dienas rīts mani pamodina 10, noraudājušos un pilnu ar apziņu par vissvarīgāko, kas manās dvēseles rokās jebkad bijis.



Mana raganomīte vienmēr svētkos piezvana un nolasa rindiņas. Šorīt tieši pēcmanas pamošanās zvana viņa un nolasa:
Salikt pagātni pa plauktiņiem,
Sakārtot domas,
Nosvērt labo un slikto,
Nomazgāt spārnus,
Apzāģēt spīta radziņus,
Satikties ar sirdsapziņu,
Piezvanīt dvēselei un apjautāties - kā klājas?
Pārbrist neviļus grāvjus,
Padzert tēju ar nokavētiem saullēktiem,
Ieskatīties patiesībai acīs,
Izsolē pārdot grēkus,
Un mīlēt kā vienmēr,
Kā nekad - no sirds!

Tas bija tiešām triecienspēcīgi, cilvēkam, kurš tikko izkritis cauri dimensijām un ierāvies atpakaļ savā gultiņā ar nesašķeļamu apziņu par to, kas IR. Laikam jāsāk šī diena. Nogāza no kājām, i vēl pamosties un piecelties nebiju iespējusi.