maģistra darba rakstīšana



lai arī mans prāts saprot idejas būtību un kā viņš man mēģina palīdzēt, manas iekšas grib uz katru nelielo (kopumā kādi pieci tiešām niecīgi) darba vadītāja komentāru spļaut ugunis, vemt čūskas, lamāties visās valodās, kuras protu, sist, daudzīt, spārdīt, lekt no jumtiem, bēgt uz meksiku, pārgriezt vēnas, sadedzināt visu, kas saistās ar šo darbu. tieši tik ļoti.
tik daudz grūtāk nekā pirmoreiz. nerunājot nemaz par "kāpēc es to vispār daru" domām. oh jesus.

:(

sāku domāt, ka nemaz nespētu būt akadēmiķis, jo no dusmām uzspridzinātu savu darba telpu. varbūt. āāāāāāāāāā where's the end to this?

ok, ir stadija, kurā var palīdzēt tikai dusmīgi seksīgā m.i.a., skaļi.