Mēģināju ielikt vārdos, bet grūti. Par draudzībām un par to, cik nekam citam nav nozīmes brīdī, kad cilvēkam, ar kuru kopā esi smējies un raudājis neskaitāmas reizes, nomirst tuvcilvēks. Nu, tāds cilvēks, kuru tu atceries apaļu, smaidīgu un brūnu jūras krastā, sarkaniem eža matiem, kamēr mums - klasītes un neveikli pokera mēģinājumi.
Nu, jā. Sapratu, ka nesanāk man ar tiem vārdiem šajā mirklī, tāpēc vienkārši paklausīju Š. rakstītajam un aizdedzināju svecīti.

Nu, tā. Ļoti neticama sajūta. I feel ya, girl. Tāda sajūta, ka, liekas, esi uz mirkli izkritis cauri bezdibenim mežonīgā ātrumā, un gribas tikai iedot draugam savu piedurkni, kur saslaucīt puņķus un asaras.

Tā tagad būs, dzīve, ja?! Ka es pamostos no rīta, un manam draugam nomiris cilvēks? Ja?

Tējiņa, seriāls, miegs un droši vien celšanās pirms sešiem, lai nobeigtu mājasdarbu.