Gribētos, lai var vienlaikus sēdēt dušā un rakstīt šeit. Dušā ir baigi labi, tajā skaitā patīkami relaksēta un plūstoša domāšana.

Pilnas (bet daļēji arī pus-) slodzes sekas (6. darba diena no 9): ikdiena iegūst gandrīz pilnīgu piepildījuma un jēgas sajūtu, jo lielāko darba laiku es kādam esmu reāli vajadzīga. Tai pat laikā aktualizējas cits būtisks jautājums - kas ir mana jēga? Jūtu, ka mana jēga pavisam noteikti nav 9-17 darbs birojā ar papīriem. Tajā pašā laikā mazinās uztraukumi par iepriekš uztraucošām tēmām un notikumiem. Rodas neliela deva pašpārmetumu par nogurumu. Ķermeņa kopšanas pasākumi notiek retāk un gausāk, toties ar lielāku patiku, bet arī lielākiem pārmetumiem sev, ka tas notiek retāk. Istaba darba dienu gaitā kļūst par izmētātu drēbju skapi, nedēļas nogalē notiek vākšanas un tīrīšanas darbi. Ja nedēļas nogale tiek pavadīta, guļot svešos dzīvokļos (Rīga, Baloži) un mājās (Jelgava), tad pirmdienas rītā istaba joprojām ir drēbju skapis, un jācer, ka nākamā nedēļas nogale būs mierīgāka.
Lai gan pēdējā nedēļas nogale man patika tīri labi, biju maksimāli dzīva.
Riebjas ieiet darbā 8:30 un iznākt 17:00, kad man no ārpasaules brūk virsū "cik darbīgi un ātri pavadīta diena :)" izjūta, bet no iekšpuses nāk "fak, es negribu šādi pavadīt visu dzīvi, tērējot savu laiku citu cilvēku darbu uz-priekšu-bīdīšanai :<" izjūta. Maslova piramīda, heloooo.
Mazāk klausos mūziku, mazāk lasu grāmatas, mazāk skatos filmas. Tas nav labi, tā nedrīkst. Cenšos spītēties pretī nogurumam un slinkumam à la "es taču visu dienu jau strādāju, gribu nedarīt neko".

Vārdu sakot. Meiteņu problēmas, aklimatizējoties "normālajā" jeb "parastajā" darba pasaulē.
Tagad pārmaiņas pēc pirmdienas vakarā sakārtošu istabu un varbūt pat noslaucīšu balkona mēbeles, jo ciemos nāks Līva. Pēdējās nedēļas laikā tikai divus vakarus esmu bijusi viena.