"Tas, kā viņš to vēlas skaisti, ir.. nu.. reāli skaisti!" (Grants par vecu, melnbaltu trīs svinīgu cilvēku portretu ar baltām puķītēm priekšplānā, kuras šķiet saspraustas zemē)
Vispār tā izbesījos, no cilvēkiem var tik ātri nogurt, un diemžēl man šobrīd ir vieglāk saprast meitenes, kuras izskatās skaisti un vairāk klusē nekā runā, nevis vidusskolu pat nepabeigušus puišus kuri pie katra sava nožēlojamā komentāra iemirdzas pilnīgā absurda gaismā. Kuri nav nekas, bet cenšas visu savu uzpūsto, neeksistējošo personību izsmērēt pa telpas sienām un iesūcināt gaisā. Uh. Vēl guļ un izsmej fotogrāfijas, viņiem viss ir joks, viss ir smieklīgs un banāls, viņi paši jau tā nekad..
Nu, pizģets, vārdu sakot, dusmīga. Galīgi grūti bija brīdī, kad viņš tur blakussēdošajām meitenēm kaut ko teica, tipa: "nu, jā, esmu savu kaķi tikai vienreiz nobildējis, laikam esmu īpašs," man reāli gribējās viņam pateikt: "jā, tu esi ĻOTI īpašs." Bet es sēžu viņam pretējā pusē (un tā pateikt tobrīd būtu diezgan zems kritiens man pašai savās acīs, labāk pagaidīt kādu piemērotāku brīdi un asprātīgāku komentāru, pie/pēc kura viņam vienkārši aizvērtos mute un viņš no manis raustītos visu turpmāko dzīvi), tāpēc daudz ērtāk bija vienkārši viņu vērot un šaut viņam bultas ar acīm. Šoreiz nepamanīja, ka viņu heitoju, bet nekas, gan citreiz pamanīs.
Atceros, nometnē ar Loti runājām. Teicu, ka es jau droši vien no malas izskatos tāda jauka, nevainīga meitenīte, bet es tomēr bieži cilvēkus heitoju. Viņa teica: "Kamon, nē, es reāli jau sākumā redzēju, ka tu sēdi malā un heito." Awesome!
Nu, lūk. Ar to visu es gribēju pateikt, ka patiesībā (lai arī nogurusi no kārtējā darba nedēļas skrējiena) es ļoti gaidu rītdienu - no paša rīta pie sen neredzētās draudzenes-jūras, pēc tam divas stundas autobusā, vakarā - teātris. Būs forši. Pēc tam skrējiens no 4:00-20:30. Un pēc tam vēl nedaudz. Pēc tam - nedēļas nogale, kas to lai zina, kā būs tad. Šķiet tik tālu.