kaut kā rakstīju un nedarakstīju, nezinu īsti, ko un kā lai saka, bet tieši pirms pāris dienām tā iedomājos, kā es tā spēju pagājšgad aizbraukt uz bērēm viena pati pie veselas skumjas ģimenes, es pat nepaspēju nobīties, man likās, tas būs vienkāršāk, bet beigās tā bija vissmagākā un vieglākā diena ilgā laika posmā.

aj. nomiris pasniedzējs.
gribas tik daudz kā teikt šajā visā nāves sakarā, but nothing makes sense, vienkārši gribēju pateikt - domāju par nāvi. un līdz ar pēdējām nedēļām, dienām mani pleci ar to kļūst smagāki un vispār vienkārši gribas raudāt. es zinu, ka pavisam drīz būs daudz vieglāk un labāk, tikai nedaudz jāpaciešas, vai ne, bet es jūtos pavisam izsmēlusies.

gribētos aiziet uz atvadīšanos, bet man liekas, ka es apraudātos uz līdzenas vietas, bet kas tad man - necik tuva viņam nebiju, bet ļoti skumji ap sirdi.