Mūzika: | Roy Orbison - Oh, Pretty Woman |
Gandrīz vai aizmirsu, ka jāklausās taču Pretty Woman!
Tagad, atnākusi no pasākuma, sapratu, ka tādās dienās kā šī, kad viss jūk, brūk un gāžas virsū tieši pār tavu bezspēcīgo galvu (gribēju rakstīt 'galviņu', jo esmu sākusi mīlēt deminutīvus, bet, nu, saprotiet paši), ir pēc iespējas jācenšas aiziet uz kādu foršu pasākumu. Ja nav, ar ko, tad vēl jo labāk - vienam.
Tieši tāpēc (paredzot, ka arī (pa)rītdiena nebūs viegla) es plānoju rītvakar iet 'laukā' jeb 'ārā', noķert kādu jauku fīlu un pacensties, lai, vakarā pārnākot, būtu kaut kāda dzīves jēgas izjūta. Līdzīga tai, kāda man radās posmā no Skepticafe līdz savai istabai, sākot jau ar to brīdi, kad atvadījos no cilvēka, ar kuru runāju, apgriezos uz lakotā papēža un soļoju atpakaļ pie savām mantām, skaļi pa visu telpu skanot Pretty Woman.
Ha! :) Tāds kā dzīves benzīntanks. Tā nav dzīve, bet kaut kur taču jādabū degviela.