jūtos nogurusi no nākotnes, jo prātā tikai: 12. - prakse, 14. - supervīzijas, 16. - lasījums, 17. - biseniece, jāsarunā ar bērnu vecākiem, jāierakasta bildes diskos, jāatlasa un jāapstrādā bildes, jāsāk meklēt bakalaura info, jāpabeidz skola, jāizdomā, ko iesākt dzīvē, jāsāk strādāt, jāsāk dzīvot vienai, jāsāk novecot, jāatrod vīrs, jānomirst

gribu uz vietu bez laika, varbūt vienīgi tur varētu atpūsties no šī visa. plānu pārpilnais prāts neļauj naktīs gulēt un neļauj neko darīt, jo, kad saplānots tik daudz tik tālu, rodas daudz vienādu jautājumu ar domu 'kāda gan vispār dzīvei ir jēga?', varbūt vienkārši pms, bet kaut kāda bezcerības izjūta šajā rudens noskaņā. pretīgi. pēc kā es skrienu un kur es eju. eh.

jā, vēl, protams, nedaudz apslimu.

tiešām? šitā ir tā dzīve, kurai esam domāti?

nav tik depresīvi, cik izklausās, bet nu kamon, nav piepildījuma.