viens no brīžiem, kas mani samulsina un sabremzē visvairāk ir, kad man rodas aizdomas, ka kāda vīriešbūtne izturas vairāk nekā draudzīgi (un nevis bāros, bet ikdienas saziņā (bāri nav mana ikdiena)). reizēm šķiet, ka man vajag krekliņu "nepārprotiet, lūdzu, es vienkārši mēdzu būt jauka. tas arī viss"
un tad es iekšēji lamājos par to, ka mani varbūt pārprot, un ko nu tagad iesākt. jo varbūt es pārprotu, ka mani pārprot, un.. tad es esmu kaut kādā putrā, bailēs, apdraudētībā, un vienkārši gribas bēgt. (un varbūt pat raudāt)

pasaulē vajag vairāk jauku cilvēku. lai jaukums kļūst par normu.