Lasu Ostupa dzejoļu krājumu, un lasīšana sākas ar to, ka nočekoju, vai 17. lpp ir LU bibliotēkas zīmogs - jā, ir. Pēc tam ievēroju, ka arī šajā grāmatā līdzīgi kā vismaz trijās no iepriekšējām piecām kāds ir ar zīmuli rakstījis piezīmes, tās pēc tam dzēsis. Palikuši tikai neizdzēstie vārdi, izdzēsto vārdu daži burti vai tāda kā teksta ēna, kā arī dzēšgumijas kripatiņas starp lapām.

Atkal jādomā par to, ka mākslas pasaule ir tāda, kur neviens nekad pilnvērtīgi nenovērtēs tevis paveikto. Iedomājieties, dzejas krājums. Tie dzejoļi ir, pirmkārt, rakstīti vairāku gadu garumā. Otrkārt, kāds tos ir pārlasījis vairākas reizes, domājis par to, kā tur skan ritms, vai instrumentācija, ja tā ir, neklibo, kādas ir atskaņas, vai nav pārāk rīmīgas un vēl, un vēl.. Tad vairāki no tiem dzejoļiem ir pārstrādāti. Rūpīgi izskatītas pieturzīmes, ja tādas ir. Pēc tam kopā ar kādu gudrāku autors ir izrunājis to, kādā secībā tie būtu jāliek dzejoļu krājumā - jo krājumam, protams, ir pārdomāta uzbūve. Dzejas krājumā nekas nenotiek netīšām, tas viss ir rūpīgi pārdomāts.
Un cik no tiem lasītājiem pārlasīs vairākkārt? Cik no viņiem uztaustīs krājuma kompozīciju, novērtēs to, cik katrs dzejolis ir rūpīgi apviļāts rokās un svērts miljons reižu uz jutīgākajiem svariem?

Un tā ar visu!

Sorrz, zachi, es pēdējās dienās tāda sirdī drūma.

(p.s. piemēram, es tikko sajutos aizdomīgi, tad pāršķirstīju viņa dzejoļu krājumu. un jā - izskatās, ka nevienā no viņa tekstiem nav komatu)