Biju uz dzeju, naudu nedabūju, toties parunājos ar Briedi pēc tam.
1. čalis žūrijā pēc mana dzejoļa teica: "reizēm ir tādas sievietes, kad viņas runā, tad varbūt pat nav svarīgi, ko viņas runā, jo tu dzirdi tikai to balsi, un negribas, lai tas beigtos"
2. tas pats čalis žūrijā pēc mana otrā dzejoļa teica: "ir tāda lieta.. tiešām ir, es pa tv to dzirdēju! vārdu sakot, tur viens vecis teica, ka dzeju lasīt ir kauns. izej tur priekšā, lasi, un ir kauns. tāpēc reizēm liekot mūziku fonā dzejas lasījumiem vai ko tādu, bet nevis tāpēc, lai smukāk, bet tāpēc, lai tam lasītājam ir, kur paslēpties. un te - te arī bija tas kauns, un man tas patika"

Nujā, un tas saskan ar to, ko sapratu vakar. Mēģināju izdomāt, ko vispār lai tur lasa un kā tas skanēs. Bišķiņ iefilmēju, kā es lasu, secināju, ka, lai arī es ļoti labi protu uzstāties auditorijas priekšā (kursabiedri var apliecināt), lasot savu dzeju, es kļūstu par tādu jocīgu būtnīti. Ķermeņa valoda pilnībā izmainās, kļūst tāda weird-īga (es gan šovakar, kad lasīju, centos nekustēties :D), visa apkārtējā pasaule pilnībā izzūd, un es ļoti mulstu, baidos un kautrējos. Uh. Kailums!
Tā jau ir ar to dzeju. Intīma padarīšana, visas manas iekšiņas tur ir.

+ ņemot vērā to, ka lielākā daļa žūrijas vairākkārt izteica ko šādu: "es jau gan vispār no dzejas neko nesaprotu..", "ja es to tekstu lasītu, tad tas vairs galīgi nebūtu tas", "atraktīvs priekšnesums" u.c. līdzīgus tekstus, es nebrīnos, ka Latvijas kultūras nozare grimst zemāk par ezeros nogrimušajām pilīm, ja KKF ar nelielām, bet tomēr naudiņām mētājas apkārt šādi (t.i., šis vakars man neradīja pārliecību, ka viņi sajēdz, ko viņi dara arī ar lielajām naudām).