Man vajagot aiziet uz randiņu ar fiziķi. Kad es iedomājos pēdējo fiziķi, kurš ar mani flirtējās.. nu, nē. O, nē.
Šovakar laikam pienākusi kārta tam, ko gribēju te rakstīt pirms dažām dienām, bet tovakar notika kaut kas, neatceros, kas, un es sajutos labāk. Nozuda vajadzība rakstīt.
Un nu ir atpakaļ!
Tātad, mīļie.
Es gauži apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj klusēt, kad viņiem ir skumjš garastāvoklis. Jo man, kad jūtos slikti, gribas piegrūst pilnu pasauli ar domām/tekstiem/vaimanām par to, kā pasaule man nodarījusi pāri. Kā magnēts aizvien tuvāk un vilinošāk tā vēlme pieaug aritmētiskā progresijā līdz robežai, kad patiešām to izdaru, jo tad pēkšņi viss apvēršas otrādi, un es jūtu kaunu par to, ka esmu savas skumjas izlikusi pasaules acīm. Bet ierakstīt savos kaut kādos privātos (p)ierakstos man šķiet pavisam bēdīgi, jo agrāk tā darīju, un tas mani darīja dziļi nelaimīgu.
Līdz ar to es cenšos kļūt par vienu no jums, vienu no tiem, kuri spēj un prot klusēt, kad ir skumji, nebļaustīties apkārt un nekaukt pret mēnesi. Nezinu gan, cik tas ir veselīgi (nav veselīgi, fo sho), bet vismaz nav jāpiedzīvo pēc-atklāšanās kauns.
Ko es ar to visu gribēju pateikt?
Jā, šovakar es jūtos kā tukšs spainītis, izsmelts un noskumis. Vēlos nospiest to podziņu, ar kuru var izrubīt emocijas līdz tam brīdim, kad būs pavadīts kāds laiks - klausoties mūziku, skatoties seriālus, lasot grāmatu, strādājot pie bildēm, .. - un tukšais spainītis būs kārtējoreiz izgājis nebeidzamo apli 'prieks - skumjas - tukšums - prieks' un uz kādu laiku apstājies pie prieka. Know what I mean?
Vismaz pēdējais gads man ir iemācījis, ka šis aplis kustas uz priekšu visnotaļ neapgāžami, kas nozīmē tikai to, ka man ir stipra pārliecība, ka drīz atkal jutīšos labi.