Pamodos šajā pasaulē un, kā jau paredzēju, šodien jūtos ļoti atvērta pasaulei. Gribu melnbalto filmiņu fotoaparātā, jūtu jūtu-izsalkumu, tādas slāpes pēc aizkustinājuma un skaisto mirkļu apzināšanās. Tikko, piemēram, gāju pāri dažām savām bildēm, pie melnbaltajām sapratu par to filmiņu, pie Smiltenes ielas bildes, kura man it kā nav tik tuva, nav pat tik skaista, bet sapratu, cik lielu dāvanas izjūtu sniedz tas, ja tev izdodas kaut kādu bērnības vietu vai atmosfēru nobildēt tā, kā to atceries no tā laika pirms >15gadiem. WINNING!
Vārdu sakot, ķēde skumjas/dusmas - tukšums - alkas pēc jauna skaistuma ir pavisam loģiska, tā ka viss norit tieši tā, kā tam jābūt, mīļie. Labudienu jums!
Satori atkal jauna dzeja, ceru viņu publicēšanas manierē saskatīt kādu likumsakarību un tad justies kā pareģe.
P.S. Sapnī - kaut kāda pakaļdzīšanās, bēgšana, daudz naudas manā kabatā, kuru centos izdalīt pa visiem mūsu grupas bēgļiem, lai kaut daļa naudas paliktu pie mums. Mūs pa vienam vien sapņa gaitā kaut kas nolaupīja, un nevarēja zināt, kurš no svešiniekiem ir nolaupītāju biedrs. Tāda nedaudz Matriksa izjūta, bet tajā pašā laikā ļoti liktenīgi un skumji, bet skaisti. Beigās atkal bija kaut kādas sexual references, bet tas šoreiz nebija tik svarīgi, daudz svarīgāk bija tas, ka es iegāju pagraba bārā un pirmais, ko darīju, bija gājiens pie plašu atskaņotāja.
Ai, nu esmu jau, esmu es tāda ļoti romantiska, bet tas nekas!