Mācos rūpīgi un neuzbāzīgi ielīst cita cilvēka ādā, lai viņu labāk izprastu (un tāpat klusu un mierīgi pēc izkāpšanas ārā aizvērt durvis, lai nekas nebūtu ievainots un skarts). Un, ziniet, tā izjūta ir dīvaina, bet tiešām saprotoša. Iedziļināties un uz to brīdi kļūt par citu cilvēku. Galvenais nenokavēt to brīdi un iemācīties arī sevi nošķirt no citiem pietiekami jūtami.

Kad es pieslēdzos savai psihologa pusei, šķiet, ka ir jāatmet mana otra puse - mākslinieciskā. Nedrīkstu atļauties tās abas jaukt (lai arī esmu sapņojusi par, piemēram, fotoprojektu, kurā fotografētu Id, Ego un Superego, bet tas ir citādi). Kad esmu psihologs, nedrīkstu rādīt, ka esmu mākslinieciska, jo tie abi ir kaut kas tik pretējs.
Psihologs - nemanāms, bezpersonisks, visu pieņemošs un mierīgs. Izskatās neitrāli un uzvedas neitrāli.
Mākslinieks - brīvs, neierobežots, bezbailīgs un kaislīgs. Sprēgā uz visām pusēm, uz kurām vēlas.
Tāpēc nedaudz sarežģīti. No otras puses - ir jau labi, ka man ir vairākas puses, jo vienā varu patverties no otras un otrādi. Bet vienmēr viena no pusēm ir gandrīz vai novārtā jāatstāj.

Uf. Gribas ēst. Viss vienkārši, šobrīd visu ņemu atvērtām rokām.