Tumši noskaņīga, kaut kas no Evitas Gozes foto noskaņām, tas pus-pasakainums gaismās un pustumsās, gaismas vienas no manām mīļākajām - kā lauku mājā negaisa dienā, kad cilvēks guļ gultā pie loga un tā gaisma no āra kā tāds smags galdauts pār ādu pārklājies, gaišs, bet tāds smags gaišums. Mīksta gaisma. Gribējās smagāku varbūt (filmu pašu). Bet dziesma, dziesma skaista, divas versijas.
Filmas versija un oriģinālā versija.