Kurš no manis ir aizņēmies Markesa stāstus? (man vienmēr gribas rakstīt/domāt Markezs)

Pirms gada es varēju auditorijas priekšā ar smaidu uz sejas skaļi un pārliecinoši stāstīt par kaut ko ar psiholoģiju saistītu, un neviens droši vien pat nenojauta, kā es jutos tajā brīdī. Līdzīgi es ceru, ka šodien neviens nepamanīs to, ka mani pleci nedaudz grūst zem kaut kāda pašai līdz galam neizprotama smaguma, to, ka man šķiet, ka nokavēšu visu pasauli tikai tāpēc, ka nav padsmit latu, to, ka man nav nevienu nesaplīsušu zeķubikšu, kā arī to, ka salst.
Viss, nav laika ļauties jūtām, jādzīvo un jābīda pasaule. Šobrīd vienkārši nevaru atļauties (jo nav naudas, ha?).
Nē, bet reāli pie visa vainīgs tas, ka es visu atlieku uz pēdējo brīdi, tajā skaitā zeķubikses un padsmit latus. Shame on me!