un notiek, notiek tie triecieni, kuri vismaz uz mirkli izsit mani no sliedēm
un tad man nav ne jausmas, uz kura no savu paziņu predisponētajiem pleciem lai raud, jo katram kaut kāds savs, īpatnējs leņķis
glābties! pat nezinu kā (un nav jau arī pasaules gals, bet gribas justies vienkārši labi un saprast, kas notiek, tas arī viss)

Vispār, laikam būs jāizprintē tās 3300 zīmes un ar sarkanu rakstāmo jāatķeksē, pie kā man ir kkas komentējams. Tas gan atgādina vienu ārkārtīgi zemisku, apkaunojošu un briesmīgu strīdu, bet nu. Negribas jau aizmirst, ja reiz ir kas sakāms.

I'm tired of making these mistakes

Jo es atkal jūtos, it kā mani dzītu stūrī, bet man nav ne jausmas, kā izlocīties. Un pati apziņa, ka tiec dzīts stūrī, dzen stūrī ar trīskāršu spēku.

Jūtos, it kā mani par kaut ko sodītu, protams. Bet arī jūtu, kura no manām vēlēšanām ir man sarūpējusi šo problēmu.