Sēdēju šodien uz apsūnojuša betona apmales ēniņā, salu vēsajā vējā, lasīju Tuneli, gaidīju, kamēr žuva mani divi necilie māla brīnumiņi un domāju - kur gan palikusi tā es, kura bez liekiem jautājumiem un aizbildinājumiem šajā pat brīdī pieceltos, aizietu, uzvārītu tēju ar visu to tiešām nelielo ņemtni, kas ar to nāktu līdzi, salietu arī vēl citiem un pati izlīstu atpakaļ ēniņā, lasītu grāmatu tālāk un justos vienkārši jauki? Pēdējā reize, kad atceros ko līdzīgu, bija šī gada vārda diena, kad taisījām miljons ēdienu, bet nu tas arī šajā kategorijā tikai tā daļēji ierakstās. Tā es, kura spēja tiešām tā vienkārši principiāli darīt foršas lietas - vārīt zaptes, taisīt katru vakaru vairāk vai mazāk īstas vakariņas, taisīt daudz mazu aploksnīšu un kartiņu, šūt gultasveļas komplektu, ņemties ap tik daudziem it kā maznozīmīgiem sīkumiem, kuri tomēr kaut kā piepilda dzīvi un liek ļauj visam būt daudz jaukākam.

Vai cilvēki maz apjauš to starpību, kāda ir starp mani sauc un es esmu?

Vēl par to Tuneli. Nu, kā tas var būt, ka grāmata ar tādām izjūtiņām atnāk tieši tādā brīdī, kad ir pietiekami daudz kas, kas ar to sasaucas? Pagājušais gads plus šī gada jūnijs/jūlijs, tik ļoti! Varbūt es vienkārši esmu cilvēks, kurš meklē sakarības un tādā garā, bet. This is just too obvious to be true. Nulabi, sakarības nav tik lielas, bet tā grāmata mani uzrunā, ja (neskatoties uz to, ka Alise pa telefonu teica, ka tā grāmata ir riktīgs sūds).

sagatavot bildes albumam
pamēģināt salabot Zenitu
pabeigt Tuneli
uztaisīt vienu jaunu sapņu ķērāju vai vēl ko, iesaistot gliemežvākus
pelēks džemperis!