Gāju gulēt vēlu, no rīta pamodos no vājprātīgā lietus, kurš dauzījās pie manas palodzes (šeit skan īpaši skaļi, ja kas). Pusmiegā nedaudz pievēru logu un aizgāju arī līdz balkonam papriecāties par skatu - pagalms, protams, viļņojās. Nedaudz saliju, gribējās jau vairāk, bet bija pārāk maz saprašanas, lai apjēgtu iespēju.
Tad nu gāju atpakaļ gulēt, ieritinājos tā, lai nedaudz nosaltu, un patīkamām domām par to, kā nu visu dienu līs un kā nu es varēšu strādāt pie pelēkām, veldzējošām debesīm, aizmigu.
Un te tev nu bija. Nokavēju lietus izbaudīšanu, tagad čiks vien palicis. Saule spīd.

Āh, vēl atcerējos. Bija tāds brīdis, kad pamodos no gaišuma, domāju - kurš gan man pār muguru spīdina ar lukturīti? Izrādījās debesis aiz pretējās mājas.