1. Man šķiet, ka ir absurdi šoferim prasīt: "Vai tu atradīsi ceļu atpakaļ?" Kāda jēga šim jautājumam, ja ir divi naktī un tu kāp laukā no mašīnas, lai ietu mājās un saldi gulētu? Ja nu es atbildu: "Nē." Ko tad? Brauksim atpakaļ un laidīšu tevi ārā.. nezin kur? Vienkārši wtf.
2. Stāvēju pie Pavasaru ceļa zīmes, viss tumšs, var dzirdēt kūkojienus, kurkstienus un čīgājienus. Un smaržo pēc slapjas zāles, miera un brīvības. Es jutos pat bišķiņ tā kā laimīga. Cik atceros, nekad vēl neesmu jutusi tādu dabas trūkumu kā tagad. Gribas pēc iespējas tālāk no centra, no Rīgas. Bet - uz kurieni. Tāds jautājums.
3. Patīk, ka vecāki man pajautā: "Cikos būsi atpakaļ?" pirms es uzsāku partijas uzdevumu un dodos uz austrumpusi. Ka viņi jau zina, ka droši vien ir vēl citas vietas, kuras es labprāt apmeklētu nakts vidū, ja nu reiz ir iespēja. Bet ne šonakt.
4. Cik skaisti bija tie dīķi ap Pavasariem.. Mierīgs, lēzens ūdens un migla rātni guļ virs tā. Sen neko tik skaistu nebiju piedzīvojusi, aizkustinājos. Redzēju gan saulrieta, gan saullēkta atblāzmas.
5. Nepatīk braukt tik ātri, ka jūtu stūri trīcam savās rokās.
6. Kalnciema/Melnsila krustojuma sarkanā gaisma mani vajā. Katrreiz tur ir.
7. Manai kreisajai kurpei čīkst papēdis. Kā var čīkstēt laiviņkurpes papēdis?! Nespēju 3os naktī iet pa kastaņkoku ielas vienu pusi, diviem puišiem esot otrā pusē, un būt nemanāma :/. Kaut kāds sasodīts papēdis čīkst.

Beeeetnuvārdusakot, tas bija tieši tas, ko vajadzēja - brīvības un laimes kripatiņas garša, lai es spētu saņemties pēdējam darbam. Fjūh.
Nupat tiku arī pie kārotās glāzes baltvīna. Vēl tikai jāpabeidz skatīties EyesWideShut, un tad - meklēt karalisko ceļu uz bezapziņu :)! Labunakti, saules.

Vispār es jutos spiesta ierakstīt šo ierakstu, hm.
Turpmāk tā nevajadzētu darīt. Gribas to brīvību, laiskumu, atpūtu. Vienkārši atslēgties un baudīt.