Atkal esmu tik nosalusi un tik nelaimīga kūciņa! Nošauties šķiet vieglāk nekā sagaidīt rītdienu. Un nesaprotu, kāpēc, par ko un ko lai tagad dara.
Nav neviena, nekā, nekur, nekam, nekad.
tukšums un raudošums
un tam pa virsu mazs dusmiņas garnējums
iņi miņi deminutīvi atgriežas

Man jau likās, ka šovakar būtu bijis pēdējais laiks iet kaut kur. Bet paliku, palieku un atkal kaut kur grimstu. Un, bāc, cik te ir tumšs un auksts, un skumjš, ja jūs zinātu.
Gribas pie kāda, ar tēju un varbūt filmām. Bet nav neviena, kam uzdrošinātos prasīt, kas šķistu pareizais solis un kas vispār pieklātos. Vai arī kas palīdzētu, šķiet. Gāh.