No rīta, es zinu, es pamodīšos, pagrozīšos gultā, viss šķitīs kā parasti. Tad pēkšņi prātā ielauzīsies doma par to, vai kaut kas tāds tiešām šonakt ir noticis. Un par pierādījumu būs tulpes, kuras istabas vidū sēž glāzē. Un konfektes, kuras dienas gaitā atcerēšos izņemt no halāta kabatas.
Smieklīga dzīve man te. Šitā vienmēr ir, vienmēr! Miegs, miegošanās, tad kaut kas notiek, es aizeju gulēt. Un no rīta meklēju pierādījumus, ka tas bija pa īstam.

Cik murgaini man te sanāca to visu ielikt vārdos. Bet, nu, doma vismaz skaidra.

Tagad es jūtos, it kā es nemaz nedrīkstētu būt skumja. Iešu atpakaļ gulēt, kamēr vēdērā tēja vēl silta.