Pa galdu mētājas sīpolu mizas, skan dziesma, kura man vēl salīdzinoši nesen lika nakts vidū sēdēt nosalušām pēdām gultā un raudāt, cenšos uzplēst brūces un parīvēt sevi pret to rīvi, kura jau nobāzta tik dziļi, ka grūti izrakt laukā, ka tā kļuvusi jau gandrīz vai caurspīdīga, tāda, ka to spēju saskatīt vien īpaši stimulējošos mirkļos. Bet jāiekustas, jāiekustas šodienai. Ha.
Smieklīgi.

Jauku jums dienu šodien!

upd: Meklēju vēl stimulmateriālu. Un, šķiet, uz mani nekad neviens nebija/nav bijis TIK dusmīgs. Man visas iekšiņas saskrien pa malām, noslēpjas un trīc no tā, cik lielas dusmas jūtu. Vēl tagad, to lasot.