Cik mēs ļoti nekad neieraugām citus cilvēkus. Patiesībā. Cik daudz akmeņu un dažādu locītavu, pagriezienu un bedru viņos slēpjas.
Mēs esam koki, un tas, ka katram ir savs prāts, ir migla starp mums un simtiem metru attālums.
Ja labi ieskatāmies, varbūt atpazīstam, vai otrs cilvēks ir liepa vai bērzs, bet tas arī viss.
No vietas puses tas skumdina, no otras - ir pašsaprotami, no trešās - ..

Nu neko. Filozofija uznāca.